Rakstnieks un radio dvēsele Dzintars Tilaks: Man pietrūkst vienpatnības brīžu

Ikdienas maršruts

«Mans ikdienas maršruts jau vairāk nekā četrdesmit gadus ved uz Radio māju. Dzīvoju Pārdaugavā un regulāri braucu ar 25. trolejbusu. Pa ceļam palasu ziņas telefonā un reizēm šķendējos, cik īss ceļš – tikko sāku lasīt, jau jākāpj ārā. Izeju gar Jēkaba kazarmām un tad pa šauru eju ienirstu Vecrīgā, un turpat jau Saeimas ēka. Esmu redzējis visu iespējamo, kas pie tās notiek, – gan protesta akcijas, gan cilvēkus, kas maldoties meklē īstās durvis, lai tiktu pie taisnības. Un tad vēl mūžīgie tūristi… Radio esmu bijis redaktors, producents, dīdžejs, skaņu operators, žurnālists, līdz ar to esmu redzējis visu iespējamo radio dzīvi. Mūsdienās tā mainās – mainās cilvēki, tehnoloģijas, un jau jūtu, ka bremzēju, vairs netiekot visam līdzi. 

Bet Radioteātrī jūtos fantastiski, jo tas cieši saistīts ar manu otru nodarbi – esmu rakstnieks. Te man ir iespēja veidot dramatizējumus kolēģu, citu autoru darbiem, un tas ir bezgala interesanti. Kad viena otra mana grāmata tiek ieteikta iestudēšanai bērniem, tad ir dubultprieks. Un vienlaikus tik neparasti, jo tu pēkšņi dzirdi savu varoņu balsis… Lai šeit strādātu, pašam arī jābūt kādā saistībā ar teātri, un par to man jāpasakās Gunāram Treimanim, ar kuru ilgu laiku kopā veidojām raidījumus, – viņš mani ievirzīja arī teātra pasaulē. Tagad, kad viņa vairs nav, joprojām jūtu, ka grūtās situācijās viņš man palīdz. Nereti, meklējot kādu risinājumu, pats domās viņam saku: tu noteikti zini, kā šādā gadījumā būtu jārīkojas vai kas jādara… Daudzi Gunāru atceras kā cilvēku, kas tulkoja vārdu nozīmi, tomēr vispirms viņš bija teātra kritiķis. Lai gan viņam ļoti nepatika, ka viņu tā sauc. Viņš bija teātra pārzinātājs. Zinātājs.»

Tev tāda laba balss…

«Pirmo reizi Radio mājas durvis 1977. gadā man atvēra dzejniece Amanda Aizpuriete, kas tolaik strādāja Latvijas Radio. Viņa bija pamanījusi manus dzejoļus laikrakstā Pionieris un žurnālā Draugs un uzaicināja uz raidījumu. Tobrīd mācījos desmitajā klasē…