Odesas gaišreģe Aļona: Mani pareģojumi par nelaimes tuvošanos vienmēr piepildījās…

«Man šķiet, ka es ar savu esību sargāju pilsētu,» saka odesiete Aļona Konstantinova. Pēc tautības viņa ir kazahiete, bet likteņa vēji viņu ir atpūtuši uz Odesu. Laulības laikā peldējusies putu krējumā, tagad viņa dziedina frontē ievainotos kareivjus.
Kaija Zemberga
Foto: no Aļonas Konstantinovas personiskā arhīva

Mājās pat sienas silda

Vasarā piedalījos retrītā Melnkalnē, ko apmeklēja arī vairākas sievietes no Ukrainas. Dzīvojām skaistā vietā Adrijas jūras krastā, un kādu nakti virs jūras savilkās negaisa mākoņi. Spēcīgais negaiss tā arī būtu palicis pagātnē, ja vien ukrainietes nebūtu apspriedušas pērkona dārdus, kas viņām atgādināja raķešu uzlidojumus. Vēl kāda epizode liecināja par dziļi zemapziņā iesēdušos trauksmi, apjukumu, bailēm, kas jebkurā brīdī var izlauzties uz āru grūti kontrolējamās emocijās. Meditācijas laikā viesnīcā pēkšņi kaut kas gāzās ar milzīgu blīkšķi, un viena ukrainiete, skaļi elsodama, izskrēja no telpas. 

Troksnis acīmredzot viņai atgādināja kādu karā piedzīvotu situāciju. Mani līdz sirds dziļumiem aizskāra šie mirkļi, un es piedāvāju vienu no retrīta dalībniecēm izmitināt pie sevis mājās Meistara Sju Mintana semināra laikā Rīgā. Atsaucās Aļona Konstantinova no Odesas. Pēc tautības viņa ir kazahiete, taču neparastais liktenis viņu aizvedis uz Odesu. Aļonas mamma dzīvo Kazahijā, un, kad sākās karš, viņa meitu aicināja atgriezties dzimtenē. Aļona atteicās. Viņa uzskata, ka grūtajā laikā vairāk vajadzīga Ukrainā. 

Kādu dienu es sakravāju čemodānu un gatavojos aiziet. Vīrs apsēžas durvīm priekšā, paņem šauteni, novieto starp kājām un ieroča stobru ieliek mutē.

Aļona ir gaišreģe un dziedniece. Viņai pieder interneta veikals, kurā tirgo rotaslietas no dabīgiem akmeņiem. Kad sākās karš, viņa snovoja Karpatu kalnos. «Tas bija kā negaiss no skaidrām debesīm, taču man nebija baiļu,» Aļona atceras dienu, kad krievu tanki šķērsoja Ukrainas robežu. «Tajā dienā man bija jāatgriežas mājās pēc atpūtas kalnos. Uzvārīju kafiju, lēju to termosā, un tas saplīsa. Ar karsto dzērienu applaucēju roku, ko momentā iegrūdu sniegā. Draugi teica – paliec te, Karpatos ir drošāk, taču es gribēju pēc iespējas drīzāk atgriezties mājās. Mēs visi domājām, ka karš ilgs mēnesi, ne vairāk. Man ir divi kaķi, es mīlu savu māju, un man šķita, ka šai valstij esmu noderīgāka Odesā. Savās mājās pat sienas silda. 

Kad sākās karš, daudzas firmas tika slēgtas. Viss, kas pakļauts uzlidojuma draudiem – lidosta, osta – pārtrauca darbību. Odesas ostu, caur kuru veda graudus, sabombardēja.

Vīrieši aizgāja uz fronti, un daudzus vīriešu amatus pārņēma sievietes. Viņas ir tramvaju, trolejbusu vadītājas, taksistes, policistes. Pirmajās kara dienās pie iesaukšanas punktiem veidojās rindas, jo visi gribēja aizstāvēt dzimteni. Neviens neslēpās. Tie, kas ir karā, atgriezties nevar, reizi gadā karavīriem piešķir divu nedēļu atvaļinājumu. Man pazīstams psihologs pirmajās dienās pieteicās doties uz fronti. Viņam Odesā palika ģimene, mazs bērniņš. Viņš ir armijas psihologs, palīdz karavīriem tikt galā ar krīzes situācijām. Tā ir viņa misija. Jā, presē raksta par vīriešiem iesaukšanas vecumā, kas it kā nopirkuši medicīnas izziņu un kopā ar ģimeni devušies uz ārzemēm. Kad viņi atgriezīsies dzimtenē, pārbaudīšot, vai medicīnas izziņa nav viltota. Ja apstiprināsies viltojums, viņus neielaidīšot Ukrainā. 

Veikali strādā, tajos var iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Kad nav elektrības, nevar nopirkt pienu, gaļu, sieru un citus produktus, kas ātri bojājas. Pirmajos divos kara mēnešos valdīja panika un veikali tika izpirkti tukši. Pēc tam preces pamazām atgriezās veikalu plauktos, taču produkti ir divas vai pat trīs reizes dārgāki.

Mašīnā man ir viss, lai tur pārlaistu krīzes situāciju, – silts pleds, spilvens, vilnas zeķes, ūdens, šokolāde, aplejamās zupas, konjaks.

Tiklīdz skan trauksmes sirēnas – un tās gaudo gandrīz katru nakti –, mammas ar bērniem ņem mugursomas ar pirmās nepieciešamības lietām un dodas uz patvertni. Es dzīvoju jaunā projekta ēkā, kur zem mājas izbūvēta automašīnu stāvvieta. Tur stāv arī mana mašīna. Divas reizes trauksmes laikā pabiju parkingā kopā ar kaķiem. Dzīvnieki izbijās vairāk nekā es, tāpēc vairs nereaģēju uz sirēnām. Mašīnā man ir viss, lai tur pārlaistu krīzes situāciju, – silts pleds, spilvens, vilnas zeķes, ūdens, šokolāde, aplejamās zupas, konjaks. Pagrabstāvā ievilkts internets, tur ir elektrība, lai cilvēki var uzlādēt mobilos telefonus, uzvārīt ūdeni. Vienmēr pieejams ūdens. Daži nama iedzīvotāji pat nonesuši dīvānus, kur bērniem gulēt. Tur ir klusi, mierīgi, cilvēki ir draudzīgi, izpalīdzīgi. Bērni pielāgojušies kara apstākļiem, spēlējas gan parkingā, gan bumbu patvertnē, gan laukā spēļu laukumiņā. 

Aizvadītā ziema bija smaga. Dzīvoklis bija auksts, nebija elektrības. Staigāju vilnas zeķēs, siltā apģērbā, istabas čības apšuvu ar voiloku. Situācija uzlabojās, kad mājas iedzīvotāji sameta naudu un iegādājās ģeneratoru. Tas darbināja liftus, bija vairākas rozetes, kur uzlādēt telefonu. Mājā parādījās siltums, siltais ūdens, taču elektrības nebija. Ja ģenerators strādātu visu diennakti, katram mājas iedzīvotājam mēnesī būtu jāmaksā 500 eiro. Tika izrēķināts, cik katrs var maksāt, un, vadoties no šīs summas, darbināja ģeneratoru. Pagājušajā ziemā to ieslēdza divas stundas no rīta, divas – pusdienlaikā, 3–4 stundas – vakarā. Trauksmes laikā strādā lifts, lai bērni un veci cilvēki no augšējiem stāviem var tikt uz pagrabtelpu. 

Bērni pārsvarā mācās attālināti, jo skolās nav bumbu patvertņu. Mammas sūdzas, ka kovida un kara laikā, onlainā mācoties, izglītības līmenis krities. Daudzas mammas ar bērniem izbraukušas no valsts. Domāju, daļa ģimeņu neatgriezīsies. Man pazīstama friziere ar diviem bērniem dzīvo Austrijā. Viņa saņem pabalstu, bērni apmeklē skolu. Viņas meitiņa ir bērns ar īpašām vajadzībām. Odesā viņa neapmeklēja skolu, jo bērni par viņu smējās, bet Austrijā klases biedri meitenīti pieņem, rūpējas par viņu. Paziņa man sūta bildes, kurās visi ir laimīgi, priecīgi, smaidīgi.

Vīrs neapzinājās, ka bija miris, un es viņam neko neteicu.

Kopumā cilvēki ir mainījušies uz pozitīvo pusi. Kasieres, pārdevējas, kas pirms kara izturējās nelaipni, kļuvušas atsaucīgas, iejūtīgas, draudzīgas. Taču daudzos politiskā situācija sējusi naidu. Agrāk es nedzirdēju uz ielas mātes vārdus, bet tagad vīrieši runā par karu, ierakumiem, un katra vārda galā ir necenzēti izteicieni. Viņi nekaunas šādi izteikties arī sievietes klātbūtnē. Esmu saņēmusi arī aizrādījumus par to, ka runāju krieviski.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
Par 4 nedēļām
1 €
pirmie trīs maksājumi, pēc tam 3.99 €
Izmēģini
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā
Populārākā izvēle
Par pirmo gadu
24.49 €
pēc tam 34.99 €
Abonē
plus
Labākais saturs vienuviet no mūsu 12 drukātajiem žurnāliem
plus
Ekskluzīvas intervijas
plus
Pieeja visam saturam jebkurā ierīcē
plus
Samazināts reklāmu daudzums visā portālā
Raksta abonements
5 €
Derīgs 28 dienas
Abonē
plus
Pieeja vienam rakstam
plus
Santa+ vide bez reklāmām
plus
Pieeja rakstam jebkurā ierīcē
Abonementu var pātraukt jebkurā laikā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē