Noslepkavotās jēkabpilietes advokāte Anna Nore: Nespēju aizmirst viņas acis…

«Viņa bija manas meitas vecumā, sēdēja te, man tieši pretī,» skumji rāda advokāte uz krēslu savā prakses vietā. «Kad Iveta pirmoreiz man stāstīja, kas notiek, brīžiem šķita, ka viņa īsti neaptver, cik tas ir nopietni. Juristes darbā esmu daudz pieredzējusi, tāpēc uzreiz sapratu, cik bīstams var būt cilvēks, par kuru viņa stāsta. Izstāstīju Ivetai par kādu senu notikumu. Pirms daudziem gadiem Jēkabpils pusē no cilvēkiem izkrāpa nekustamos īpašumus. Kāda sieviete, kura pārmērīgi lietoja alkoholu, bija īpašniece lielam mežam. Noziedznieki bieži brauca pie viņas, veda alkoholu, kamēr panāca, ka sieviete par kapeikām pārrakstīja ļoti vērtīgo īpašumu viņiem. Sievietes meita iesniedza tiesā pieteikumu, lai apstrīdētu mammas noslēgto darījumu. Bandīti sāka meitai draudēt – ja pieteikumu tiesā neatsauks, nogalinās. Un nogalināja…  Var jau teikt – daudzi draud, bet neko neizdara. Tomēr ir liela atšķirība, vai draudi tiek izteikti dusmās, neapvaldītās emocijās vai ir ļoti pārdomāti, nopietni un reāli. Dzirdot, ko stāsta Iveta, teicu: «Iveta, tas ir ļoti nopietni!»

Rusiņš viņu agri vai vēlu būtu nogalinājis – tas bija tikai laika jautājums.

Vajāšana turpinājās arvien intensīvāk un ciniskākām metodēm. Sapratu, ka Ivetai nāve stāv aiz muguras, bet mēs, divas sievietes, vairs jau nezinām, kā tai turēties pretī, – domājam, ejam, darām, rakstām iesniegumus policijai, pat ģenerālprokuroram, un – nekā. Nekāda cita atbalsta Ivetai nebija! Reiz Rusiņš, pārkāpdams tiesas noteikto tuvošanās un komunikācijas aizliegumu, Ivetu ar dēliņu noķēra uz ielas un sāka viņu grūstīt. Garām brauca kaimiņš, pamanīja bīstamo situāciju, apstājās un paņēma Ivetu ar puisīti mašīnā, paglābjot viņus no varmākas. Kas pēc tam gāzās pār šo vīrieti – Rusiņš sāka zākāties par viņu sociālajos tīklos. Tas nebija vesela cilvēka prāts, tās bija maniakālas tieksmes.