Noras Ikstenas brīnumainā atgriešanās dzīvē: Ne katram cilvēkam šāda iespēja tiek dota…

Pirms gada vasarā plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka pavasarī Nora bijusi uz aiziešanas mūžībā robežas un ārsti daudz cerību nedeva. Kā vēlāk pati Nora rakstīja esejā «Uzticēties vārdam», kas tika publicēta grāmatā «Rakstniecības laboratorija», tobrīd viņa bija gatava pamest visu – rakstīšanu, dzīvošanu, ticību un mīlestību. Tomēr, pateicoties apkārtējo mīlestībai un Dievam, viņai izdevās atgriezties. Vēl vairāk – viņa ir pabeigusi savu jaunāko grāmatu «Jōna», kam pēc pāris dienām būs atvēršanas svētki, bet bērnu grāmata «Draugi. Vabulīša un Pifāna piedzīvojumi», kas tapusi kopā ar mākslinieci Kristiānu Dimiteri, jau ieraudzījusi dienasgaismu. Pēdējo mēnešu laikā viņa ir paspējusi uzstāties Česlava Miloša lasījumos Lietuvā un kopā ar filmu «Mātes piens» apbraukāt dažādas pasaules valstis. Dienā, kad notiek mūsu saruna, viņa ir Meksikā, kur Gvadalaharas Starptautiskajā grāmatu izstādē pārstāv Eiropas Savienību kā goda autore ar divām grāmatām spāņu valodā – «Mātes piens» un «Ūdens mirdzēšana».

– Ja vajadzētu vienā vārdā pateikt, kāds tev ir bijis šis gads?
– Brīnumains! Un ļoti ražīgs! Pagājušā gada novembrī esejā, kas pēc notikušā bija mana pirmā atgriešanās prozā, rakstīju, cik nozīmīgs rakstnieka dzīvē var būt tāds klusēšanas gads. Pēc divdesmit pieciem intensīvi nostrādātiem gadiem liktenis tev uzliek stopzīmi. Nenoliegšu, manā gadījumā šī ir brīnumaina atgriešanās, kur pateicība pienākas ļoti daudziem cilvēkiem, bet galvenokārt Dievam, ka man vispār šāda iespēja tika dota. Esmu lieciniece tam, ka cilvēks var atgriezties dzīvē un ļoti daudz ko izdarīt. Taču no drupām piecelties var tikai ar vienu vārdu – mīlestība!