No tiesneses par interneta zvaigzni. Pensionāres Otīlijas Kastroles pārsteidzošais stāsts

Iepazīšanās ievads

Kad Otīlijas Kastroles ierakstus pamanīju sociālajā platformā Instagram, mani uzrunāja stils, kādā viņa apraksta vienkāršas ikdienas lietas, piedzīvoto savos laukos un izbraucienos, kā priecājas par katru dienu un dzīvi kopumā. Sirsnīgi, atklāti, iedvesmojoši! Arī bildes un video interesanti un pārdomāti. Bet, ko tur liegties, vēl mani uzrunāja Otīlijas vecums, kas nav tipisks šajā sociālajā vietnē – nē, nav jau tā, ka dāmas tuvu septiņdesmit te nevarētu atrast, bet tomēr. Tādu, kas ne tikai skatās, ko raksta un stāsta citi, bet aktīvi dara to pašas, nav nemaz tik daudz.

Ne reizi vien, lasot viņas ierakstus, esmu nodomājusi – es arī tā gribētu justies un dzīvot, kad būšu līdzīgos gados! Un nolēmu, ka par Otīliju ir jāpastāsta arī IEVAS Stāstu lasītājiem. Lūk, daži viņas ieraksti, lai jums būtu priekšstats, par ko runāju. Jā, un pēdējais ir dzejolis, kura autore ir Džanete – vēl viena Velgas Gailītes personības daļa. Viņa pati sevi tā pasniedz – Velga ir īstais vārds, Otīlija ir sociālo tīklu vārds, bet dzejas rindas pieder Džanetei.

Saka, ka lielīties ir slikti, bet vēl sliktāk ir, ja nav ar ko lielīties. Es lielos ar svētdienu. Labi, nav tikai mana, bet ir tik daudz cilvēku, kuri to nesvin… strādā, dara ikdienas darbus, nesvētī. Es kādreiz darīju tāpat. Šķita, ka svētdienas ir vienīgās dienas, kad var izdarīt nepadarītos nedēļas darbus. Bet nekad, nekad tas svētību nenesa. Tas bija kā ūdeni liet caurā sietā.