Nesaki: es esmu resna! Smilšu pulkstenītis nekad nebūs spageti

Pirmo reizi maniem svariem ir tukša baterija, un mani tas neuztrauc. Godīgi? Es pat nezinu, cik sveru.

Dzimšanas dienā pūšot svecītes, vēlos nākamo sagaidīt tievāka.

Resna. Mūža lielāko daļu esmu sevi tā saukusi. Reizēm līdz izmisuma asarām nopietni, reizēm koķetējot un ar šausmām gaidot sarunu biedra atbildi, ka tā taču nav, bet lielākoties – ļoti indīgi esmu sev to skaitījusi galvā kā tādus pātarus. Katru dzimšanas dienu, pūšot svecītes, esmu vēlējusies, kaut nākamo es sagaidītu tievāka, katrā ceļojumā, skaroties pie deguna (vai citām maģiskām spējām apveltītām daļām) laimi nesošām svēto, ēzeļu vai suņu skulptūrām, esmu kvēli vēlējusies ātrāku vielmaiņu.

Man drīz būs četrdesmit, skaidrs, ka es esmu šo to piedzīvojusi, un svars tam visam ir šūpojies līdzi – laimīgas un nelaimīgas iemīlēšanās, stress darbā, divi bērni, pārcelšanās uz citu valsti, ieslīgšana nomāktībā, jaunu mērķu atrašana un uzrāviens. Mans svars ir svārstījies divdesmit kilogramu amplitūdā.