Negribu atkārtot mātes likteni…

Konsultē
Inese Krūmiņa,
folkloriste, pirtniece, 3 × 3 kustības vadītāja Latvijā un sertificēta sistēmfenomenoloģijas un ģimenes izkārtojumu jeb Berta Helingera metodes zinātāja

•
Gunitai kopš bērnības bija skaidrs, ka viņa nekādā gadījumā neprecēsies ar cilvēku, kuram ir alkohola problēmas. Savu vectēvu viņa nekad mūžā nebija redzējusi, jo viņš jau jauns nodzērās tā, ka vecāmāte viņu padzina; savu tēvu atcerējās tikai piedzērušos, līdz viņš pats no ģimenes aizgāja. Gunita veiksmīgi atrada puisi, kurš vispār nelietoja alkoholu un pat nesmēķēja.

Cilvēkam bailes no nezināmā ir daudz lielākas nekā bailes no zināma sliktā.

Pāris mēnešu pēc laimes pilnajām kāzām gan izrādījās, ka alu kopā ar draugiem viņš tomēr iedzer, bet alus jau neskaitoties nekāds alkohols. Bet pēc trim gadiem viņš jau vairs nebija skaidrā nevienās brīvdienās, iedzēra arī katru darbdienas vakaru, un Gunita saprata, ka arī viņai, tāpat kā mātei un vecaimātei, vīrs ir alkoholiķis. Kas tas tāds par apburto loku!?
•
Linda divdesmit piecus gadus bija glabājusi savas ģimenes noslēpumu – viņas mamma, skolotāja ar diezgan grūtu dzīvi, piecdesmit gadu vecumā bija izdarījusi pašnāvību, ielecot Lielupē. Mazajā Zemgales pilsētiņā to, par brīnumu, izdevās noslēpt, un visi domāja, ka vainīga bija skolotājas vājā sirds. Bet Linda šo nastu nesa sev līdzi, un tā kļuva ar katru gadu smagāka, jo kaut kur dziļumos urdīja bailes mātes vecumā pašai attapties Lielupes krastā. Un tas notika. Ne burtiski, bet piecdesmit triju gadu vecumā viņa saprata, ka nervi kļuvuši pavisam trausli un ar katru dienu vairāk viņu vajā nemiers, trauksme un īstas pašnāvības domas. Ģimenes ārste iedeva nosūtījumu pie psihiatra, bet Lindai bija sajūta, ka mātes liktenis ir atgriezies pēc viņas.

Piedodiet, mammas, ir daudz labo scenāriju, kad meitas pat ļoti vēlas līdzināties mammai un labprāt dzīvotu līdzīgu dzīvi!