Mūsdienu tendence: Pusaudzis nepieņem savu dzimumu un grib to mainīt
Kā Latvijā, tā visā pasaulē arvien pieaug jauniešu skaits, kuri uzsver, ka nav piedzimuši savā psiholoģiskajā dzimumā. Dzimuma disforija jeb sava dzimuma nepieņemšana visbiežāk skar bērnus pubertātes vecumā. Piedāvājam divu profesionāļu atšķirīgu skatījumu uz to.
Foto: Shutterstock
Interneta vidē darbojas ļoti daudz aktīvistu, kas piedāvā atbalstu un risinājumus šādām problēmām.
No 2015. līdz 2020. gadam Latvijā dzimumidentitātes traucējumi diagnosticēti 28 nepilngadīgiem pacientiem, 14 no viņiem diagnoze noteikta 2020. gadā, tātad varam secināt – strauji pieaudzis pusaudžu skaits, kam ir ar dzimumidentitāti saistīti traucējumi. 2021. gadā tiem pievienojās 13, un arī šogad ir 13 jauni pacienti (bet gads vēl nav beidzies). Turklāt šie dati ir tikai par tiem jauniešiem, kuri vēršas pie valsts apmaksāta psihiatra vai Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Tie, kas apmeklē speciālistus privāti vai palīdzību nemeklē, šajā statistikā neparādās. Biežāk aprakstītās dzimuma disforijas klīniskās izpausmes ir saistītas ar smagu emocionālu reakciju pret ķermeņa izmaiņām pubertātē, nespēju un nevēlēšanos iekļauties savam dzimumam raksturīgajās aktivitātēs, uzvedībai un izskatam pieņemtajās normās un izteiktu vēlmi piederēt citam dzimumam.
Kad politiķe Jana Simanovska ierosināja likumdošanas ietvaros atvieglot dzimumu maiņas regulējumu, tostarp, pusaudžiem, sabiedrībā sākās ažiotāža. Viens no pirmajiem reaģēja pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, uzsverot: «Nav absolūti nekāda iemesla – ne medicīniska, ne psiholoģiska, ne ētiska –, lai bērnam līdz 18 gadu vecumam veiktu hormonterapiju vai citu bioloģisku iejaukšanos dzimuma attīstības procesā.»
Svarīgi nesteigties
Nils Sakss Konstantinovs,
psihologs un psihoterapijas speciālists, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs:
«Ar dzimumu disforiju saistīto traucējumu pieaugums jauniešu vidū ir jauna un nebijusi tendence.
