Monika Zīle: Rokai, kas palīdz piecelties, jābūt nevis kāda svešinieka, bet tavējai

Monika teica: «Sandra, citi par mums domā augstākais trīs sekundes. Jūs taču arī to zināt, ka ar savu dzīvi jātiek galā katram pašam.»

Kad 14. septembra vakarā pienāca ziņa, ka aizgājusi Monika Zīle, tā mani pārsteidza. Kaut zināju par viņas veselības problēmām, biju pārliecināta, ka redaktore noteikti tās pārvarēs. Diemžēl ne šoreiz… Jā, sarunās ar citiem es viņu saucu par Moniku, bet satiekoties uzrunāju tikai un vienīgi par redaktori. Tā bija viņa, kas mani, žurnālistikas studentīti, pieņēma darbā uz pusslodzi laikraksta Padomju Jaunatne lauksaimniecības nodaļā.

Avīzē es mācījos strādāt profesijā, un tad jau, kā nojaušat, gadījās visādi. Man bija arī pāris nopietnas sarunas ar redaktori par – teikšu pavisam atklāti – manām sirdslietām un lēmumiem, kas ietekmēja manu nākotni.

Kādā tikšanās reizē pēc pāris gadu desmitiem es sadūšojos redaktorei pateikt, cik ļoti viņu cienu par prasmi uzbūvēt dzīvi no jauna, saglabājot dzīves garšu un optimismu. Jo pazīstu cilvēkus, kuri, zaudējuši augstus amatus, kļuvuši tik žultaini un neapmierināti ar itin visu, ka pat negribas viņus ieraudzīt, kur nu vēl sarunāties. Taču viņa, kādreizējā galvenā redaktore, nekautrējās strādāt zīlēšanas salonā un citu pēc citas rakstīja grāmatas. Mani uzklausījusi, Monika teica: «Sandra, citi par mums domā augstākais trīs sekundes. Jūs taču arī to zināt, ka ar savu dzīvi jātiek galā katram pašam.» Šos redaktores vārdus es atgādinu sev un mēdzu arī citēt, tāpat kā vēl vairākas viņas dzīves gudrības.

IEVAS Stāstos es neesmu vienīgā, kurai Monika Zīle bijusi redaktore. To vienu slodzi Padomju Jaunatnes lauksaimniecības nodaļā uz pusēm dalīju ar kursabiedri un tagadējo kolēģi Guntu Šenbergu. Savukārt žurnālā Sieviete, ko vienpadsmit gadus vadīja Monika Zīle, strādāja Līga Blaua. Bez viņas rakstiem ir rets IEVAS Stāstu numurs. Tā ka mēs trijatā varētu uzrakstīt savu atmiņu stāstu. Mēs varējām arī iztaujāt daudzus, kas pazina Moniku. Taču… Lasīju un pārlasīju pēdējo padsmit gadu intervijas ar Moniku mūsu izdevniecības žurnālos, dzirdēju viņas balsi un jutu dzirkstošu sirsnīgo acu skatienu.