«Mans maksimālisms ir mans spožums un posts vienlaikus.» Liene Dambiņa

Būsim godīgi, mūsu pusaudža gados emocionalitāte bieži tika uzskatīta par vājību un mums teica – savācies, tiec galā pats!

– Latvijā ir daudz skaistu, gudru, apsviedīgu sieviešu. Tavs gadījums ir unikāls, jo jau trīspadsmit gadu nopietnā jomā brīžam strādā nenormālas darba stundas bez atalgojuma. Man tas spilgti parāda, viens, tavu iekšējo ētikas standartu, divi, cik labas tev ir attiecības ar vīru. Sāksim ar otro? Kad iepazināties, kā tu zināji, ka viņš ir īstais? 
– Man vienkārši ļoti, ļoti paveicās. Man vienmēr šķitis, ka man ir švaka intuī­cija, bet dažās jomās tā ir nostrādājusi perfekti. Reizēm man ir sajūta – nav ko vilkt garumā, te viss ir skaidrs. Tā man bija, satiekot Vili. Mēs iepazināmies bankā, viņš mani pieņēma darbā. Tobrīd attiecības un laulības man nebija prioritāšu sarakstā, bet sanāca tā, ka mums viss strauji attīstījās. Ak, bet tas bija tik sen! Mēs esam precējušies ­astoņpadsmit gadu. 

Mūsu iepazīšanās, pirmais attiecību posms, laiks, kad man bija tik stipra iemīlēšanās kā nekad mūžā, – man tas ir milzīgs dārgums. Es pie tā atgriežos un turos grūtajos brīžos. Tik ilgā laulībā, ar tik daudziem bērniem, kā ir mums, mēdz būt dažādi, arī kad gribas teikt: «Tā, paldies, pietiek, viss!» Bet vairāk gan es nestāstīšu, lai tas dārgums neapbružājas un paliek man.

– Ar ko Vilis tevi nošarmēja?
– Viņš ir vīrietis, kurā nebija grūti iemīlēties. Teiksim tā, smadzenes un humora izjūta man vīrietī šķiet vissvarīgākais. Vēl – viņā ir krietnums. Arī tagad, pēc gadiem, droši varu apgalvot – lai arī manā redzeslokā ir daudz foršu vīriešu, man šķiet, ka viņiem ir gaismas gadi līdz manam vīram.