«Mani atlaida no darba slimības dēļ.» Ļoti atklāti pieredzes stāsti

Konsultē 
Karina Palkova,
zvērināta advokāte, Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes prodekāne

Pati uzrakstīja atlūgumu

«Tu mums esi vajadzīga vai nu vesela, vai arī… nemaz!» Šos vārdus Anetei Kristiānai Volmanei nepilnu mēnesi pēc darba uzsākšanas pateica tiešā vadītāja. Anete uzrakstīja atlūgumu pati. Divdesmit divu gadu vecumā viņai aiz muguras ir jau sešas darbavietas. Ilgākais laiks, ko viņa ir pavadījusi vienā darbavietā, ir gads, taču sarunas laikā jau ir zināms, ka klientu apkalpošanas centrā, kur viņa strādā šobrīd, pēc pāris dienām ir viņas pēdējā darbadiena. Pašas oficiālā versija – darbu nevarot apvienot ar psiholoģijas studijām Rīgas Stradiņa universitātē, taču intervijas laikā atklājas, ka pēdējā gada laikā viņa vairākkārt ņēmusi slimības lapu dažādos periodos – no pāris nedēļām līdz pat mēnesim.

«Nevar cerēt, ka darba devējs labi izturēsies pret cilvēku, kurš bieži slimo,» uzskata Anete.

Anetei ir bipolāri afektīvi traucējumi, kas nozīmē, ka viņai ir garastāvokļa svārstību traucējumi, kad de­presijas vai pazemināta garastāvokļa periodi mijas ar mānijas vai paaugstinātas aktivitātes periodiem. «Mana dzīve iedalās periodos – vai nu es jūtos ļoti slikti, vai nu ļoti labi, taču tas ļoti labi nenozīmē labi, jo ir liela aktivitāte un pārgalvīga rīcība, bieži pārstrādājos, un tad seko vēl smagāks kritums. Savukārt sliktajā periodā piedzīvoju visus klasiskos depresijas simptomus, arī suicidālu rīcību.» Slimības dēļ Anetei nākas uzturēties arī slimnīcā, un jau trīs gadus viņai ir piešķirta invaliditāte. «Nevar cerēt, ka darba devējs labi izturēsies pret cilvēku, kurš bieži slimo,» uzskata Anete, taču ir apņēmības pilna atrast jaunu darbu. Viņa cer, ka, izstāstot savu pieredzi atklāti, kaut mazliet veicinās empātiju sabiedrībā. 

Likās, ka darbu atradīšu viegli

Agatei ir multiplā skleroze – hroniski progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Jau vairākus gadus viņa ir bezdarbniece un izlēma saglabāt anonimitāti. «Pirms desmit gadiem man apstiprināja diagnozi, kas nodrošināja stabilu invaliditāti bez izveseļošanās iespējām. Ņemot vērā to, ka tobrīd vēl biju aktīva un enerģijas pilna, bet darbu nevarēju atrast, vērsos Nodarbinātības valsts aģentūrā – apmeklēju dažādus kursus, gāju uz regulārām vizītēm pie inspektores, un kādā brīdī man nospīdēja subsidētā darbavieta, kas gan nebija manā profesijā, taču likās piemērota un interesanta. Subsidēta darbavieta nozīmēja to, ka divus gadus man ir garantēta darbavieta, taču kopumā uzņēmumā nostrādāju septiņus gadus, un par bezdarbnieci kļuvu tikai tad, kad pēc īpašnieku maiņas tika likvidēta mana struktūrvienība. Lai gan veselības problēmas ir progresējušas un pārvietošanās traucējumi ir acīm redzami, nebiju domājusi, ka tas radīs problēmas atrast darbu,» stāsta Agate. Vienlaikus viņa apzinās, ka visapkārt netrūkst skrejošu, aktīvu un izdarīgu cilvēku…