Māksliniece Krista Dzudzilo: Esmu diezgan konstantā iemīlēšanās sajūtā

Esam Kristas darbnīcā, fonā skan klasiskā mūzika, kas šeit ir ierastākais skaņu celiņš, un mēs ļaujamies nelielam eksperimentam, par sarunas virzītāju izmantojot tā dēvētos Prusta jautājumus. Franču rakstnieks Marsels Prusts pagājušajā gadsimtā izveidoja jautājumu sarakstu, uz kuriem atbildot, viņaprāt, var pietuvoties ikviena cilvēka būtībai. Šie jautājumi kļuvuši par mūsdienu popkultūras daļu, bet tajos ir arī cita laikmeta elpa, kas tik ļoti piestāv Kristai, turklāt laimīgas sagadīšanās dēļ Prusts ir arī viens no viņas mīļākajiem rakstniekiem. Daļa šo jautājumu būs iekļauti sarunā, daļa paliks ārpus.

Man vispār ļoti patīk un fascinē cilvēki! Bet es varētu sākt ar to, ka apbrīnoju savu mammu. Viņa ir brīnišķīga!

– Sākam? Krista, kāda, tavuprāt, ir perfekta laime?

– Neeksistējoša? Nezinu, vai šajā pasaulē vispār ir kaut kas perfekts. Bet laime var būt ļoti dažāda, tā var būt maza, milzīga, īsa vai bezgalīgi gara. Man nav vienas atbildes.

– Kad tu pēdējo reizi juties laimīga?

– Man liekas, es vispār esmu diezgan laimīga. Un, jo vecāka kļūstu, jo arvien laimīgāka. Arvien pateicīgāka. Pieņemošāka.

Arī šodien jutos laimīga. Man bija brīnišķīgs rīts! Jau vairākus gadus man ir viens rožu audzētājs, no kura Āgenskalna tirgū pērku rozes, – satiku viņu, nopirku ziedus. Pa ceļam iepazinos ar Gabrielu no Romas, kurai bija lielie itāļu greihaundi. Tā bija brīnišķīga satikšanās, un viņa mani uzaicināja pie sevis ciemos uz Romu. Tūlīt pēc mūsu sarunas došos uz viņas dēla drauga kafejnīcas atklāšanu. Šādi ikdienišķi brīnumi mani dara negaidīti laimīgu.