Mācītājs Indulis Paičs sarunā ar psiholoģi Diānu Zandi: Pieņemu, ka dažiem esmu nodarījis pāri ar tiešumu

Man ir teikuši, ka esmu distancēts – kā aiz stikla sienas –, un tas man mazliet sāp, jo es jau tieši cenšos tāds nebūt.

DIĀNA: Domājot par šo interviju, mazliet sajutos kā lūriķe kāda cita cilvēka dzīvē, jo tas, ko gribu jautāt, interesē mani, bet varbūt jums nemaz nav aktuāli. Bet tad es nolēmu – kāpēc gan ne? Kāpēc gan vienreiz nebūt ziņkārīgai sievietei, ja esmu satikusi vīrieti, kurš ir viedokļa līderis un tik interesanta personība? Mans pirmais jautājums: pieci vārdi, ar kuriem jūs sevi raksturotu pats? 
INDULIS: Es teiktu, ka esmu pietiekami ziņkārīgs, man patīk daudz ko izzināt. Noteikti esmu racionāls, bet kādos brīžos arī emocionāls, man ļoti no svara ir dvēseles lietas, un mani daudz kas var aizkustināt – man var dziļi trāpīt, piemēram, filmas, izrādes, grāmatas vai mūzika. Vēl varētu lietot vārdu mistisks, jo man interesē arī tā izjust šo pasauli un saprast tās noslēpumus.  

– Par cilvēkiem, kuru darbs ir publisks, ir daudz stereotipu. Kuri ir tie citu cilvēku apgalvojumi par jums, kas šķiet vissāpinošākie vai aplamākie?
– Daži mani uztver kā diezgan skarbu, jo es mēdzu pateikt, ko domāju, un mēdzu to pateikt arī pietiekami precīzos formulējumos – pieņemu, ka dažiem esmu nodarījis pāri ar tiešumu, ko kāds var nolasīt kā skarbumu. Vēl man ir teikuši, ka esmu distancēts – kā aiz stikla sienas –, un tas man mazliet sāp, jo es jau tieši cenšos tāds nebūt. Varbūt tas saistīts ar vēl vienu man raksturīgu īpašību – man piemīt zināms introvertums, ļoti labi jūtos viens pats ar savām idejām, grāmatām un Dieva klātbūtni. Esmu ļoti priecīgs kādu satikt, bet neesmu no tiem, kurus sabiedrība uzlādē. Man atrašanās sabiedrībā lielākoties būs vai nu neitrāla, vai ar mazu noguruma komponentu. Labāk tomēr vienam pašam.