Mācītājs ar tetovējumiem, skolotājs bez aizspriedumiem. Andra Bites neparastais ceļš

Jauns vīrietis gariem matiem un tetovējumiem atnācis uz darba pārrunām baznīcā, kur viņam būtu jāpārņem draudze un jākļūst par mācītāju. Ja skatām vīru no cepures vai tetovējumiem, šis amats būtu pēdējais, ko iedomātos viņam piedēvēt. Tetovēts skolotājs ar tiešu un skarbu viedokli arī noteikti neatrastos stereotipu apcirkņos. Bet Andris ir bijis gan mācītājs, gan tagad skolotājs Liepājas ģimnāzijā un 6. vidusskolā. Viņa domas un izteikumus būtu vērts publicēt atsevišķā grāmatā ar nosaukumu Nepopulārs viedoklis.
Bērnībā Andris gribēja kļūt par ceļotāju vai celtnieku. Pieaugot un sevi meklējot, viņš mainīja gan augstskolas un virzienus, gan darbavietas, sākot ar piestrādāšanu Mūzikas akadēmijā, beidzot ar gateri Gulbenes pusē. Strādājis Grašu bērnunamā, darbojies biedrībā Ērgļu spārni, organizējot nometnes bērniem, pabeidzis Baltijas Pastorālo institūtu un ar ģimeni no Vidzemes pārcēlies uz Kurzemi, lai kalpotu draudzē.

Ļaudis mēģina ieraudzīt sakarības tur, kur to nav, ieraudzīt Dievmātes seju uz savas sviestmaizes.

– Saki, kā tāds loģisks cilvēks, kuram visu vajag pamatot, vispār kļuva par praktizējošu kristieti, piedevām vēl mācītāju?
– Jā, man patīk visu zināt, pamatot un atrast loģiku visā, kas notiek. Taču ir lietas un notikumi, kur loģika nedarbojas. Sākumā Dieva koncepts man aizpildīja tukšās, neloģiskās vietas, līdz kādā brīdī piefiksēju, ka ticu. Ticu, ka Jēzus ir dzīvojis un caur viņu man ir grēku piedošana. Tas man ir ļoti svarīgi. Visiem, kam esmu tīšām vai netīšām darījis pāri, nevaru atvainoties un saņemt piedošanu, bet, pateicoties Jēzum, man tā ir. Vēlāk jau arī nomierinājos, ka dzīve nav loģiska un visu nevar pamatot vai sarēķināt formulās. Tolaik, mācītāja Dastina Pītersona mudināts (viņš kalpoja Madonas baptistu draudzē), iestājos Baltijas Pastorālajā institūtā. Vēl nebiju mācības pabeidzis, kad pasniedzēji mani lēni, bet nepārprotami bīdīja uz mācītāja amatu. Tā es nonācu Liepājas baptistu Ciānas draudzē, kopā ar sievu un abām meitām no Cesvaines pārcēlāmies uz Liepāju. Atklāti runājot, brīnos, kā mani tādu, tolaik vēl garmatainu dumpinieku, vispār apstiprināja amatā.