Lielo izmēru modele Aija Bārzdiņa: Ar kritisku attieksmi esmu sastapusies visu dzīvi

Esmu gan tievējusi, gan mēģinājusi pieņemties svarā, un tieši svara uzņemšana bija ārkārtīgi grūta.

– Tu savu karjeru nesāki kā lielo izmēru modele, bet gan kā klasiskā 90–60–90 modele. 
– Kad deviņdesmitajos gados pirmoreiz aizbraucu uz Milānu, modeļu izmēri dramatiski samazinājās. Visi gribēja vēl tievākas meitenes par tiem 90–60–90 centimetriem. Gurnos vajadzēja būt 88 vai 89 centimetriem, tāpēc mana tievo modeļu karjera beidzās visai ātri. Šādus parametrus es nespēju iegūt. Kaut vai tāpēc, ka vienmēr esmu nodarbojusies ar sportu. Pat tad, kad neēdu, muskuļu dēļ mani apkārtmēri bija lielāki. Tajā laikā es nemaz nezināju, ka eksistē arī lielo izmēru modeles, tāpēc atbraucu uz Latviju un pabeidzu Birutas Mageles vizāžistu kursus. Atgriežoties Itālijā, biju pārliecināta, ka strādāšu par grima mākslinieci, taču drīz vien atklāju lielo izmēru modes industriju un atkal sāku ēst. (Smejas.) Gadu investēju sevī, labi, veselīgi ēdot un pieņemoties svarā. 

– Vai tas nav grūtāk kā notievēt?
– Esmu gan tievējusi, gan mēģinājusi pieņemties svarā, un tieši svara uzņemšana bija ārkārtīgi grūta. Tāpēc esmu palikusi tikai 46. izmērā (pēc Itālijas izmēriem), jo vairāk pieņemties svarā es vienkārši nespēju. Tu nevari vienkārši sēdēt un resnēt – ir jāiet uz sporta zāli, jānodarbojas ar sportu. Tas ir liels darbs ar sevi. 

– Saki, kā modes tirgus mainījies šajos divdesmit gados?
– Kad divtūkstošajos gados sāku strādāt, lielo izmēru industrijā populāras bija itāļu 50. izmēra modeles – tas ir apjomīgs izmērs. Pakāpeniski izmēri samazinājās, un pieprasītas kļuva 46. izmēra modeles, kāda esmu arī es. Tas ir vidusceļš – neesi nedz tieva, nedz ļoti liela. Varētu teikt, ka tas ir vidusmēra sievietes standarts. Tagad gan atkal pieprasītākas kļūst 48. un pat 50. izmēra modeles.