Jorens Šteinhauers: Latvijā esmu iemācījies izdzīvot ar ļoti nelielu naudas summu

Dažubrīd šķiet, ka latviešiem gribētos padarīt vācieti Jorenu Šteinhaueru par savējo, privatizēt, iesakņot, apjozt ar Lielvārdes jostu, jo, rau – valodu taču ir apguvis, turklāt ne tikai runā, bet arī joko un dzied latviski, patīk publikai dažādu formātu ballītēs, tauta mīl viņa humora izjūtu un savulaik pat uzticēja godu pārstāvēt mūsu Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā. Viņš pats par to visu tikai pasmaida un piekrīt tam, ka nekur citur viņš nebūtu piedzīvojis tik daudz iespēju un notikumu. «Latvijā aizvien saskatu lielu potenciālu būt laimīgam,» Jorens saka.

Manuprāt, būt par mācītāja bērnu ir vēl trakāk nekā būt slavenības bērnam.

«Patīk šeit viss pat līdz tādam sīkumam, ka varu dzīvot saskaņā ar dabas ritmiem. Vācijā, Bohumā – pilsētā, no kuras nāku, gadalaiki nav tik izteikti, ziemas ir gana siltas un reti uzsnieg, bet te cilvēki pat domā sezonāli: nāk ziema, jāmeklē siltās jakas un vilnas zeķes, jāgatavojas grūtākai sezonai. Droši vien nekad nespētu izjust laimības sajūtu tad, ja nebūtu dzīvē gājis cauri arī grūtiem laikiem, un Latvijā gadalaiki ik gadu piespiež iet cauri sliktiem laikiem (smejas), tas savukārt palīdz novērtēt visu labo dzīvē.» 

Zeķes sandalēs un dievnami cilvēkiem

Jorena galvā radošais process notiek kustībā – staigājot. Viņš stāsta par saviem pieturas punktiem Rīgā, starp kuriem pārvietojas, kur sēž un domā, ģenerē jaunas idejas projektiem un koncertiem. Nesen sadarbībā ar Vācijas vēstniecību Rīgā sarīkota Vācu balle, lai latviešus iepazīstinātu ar Vāciju un svinētu divu tautu sadraudzības vakaru. Pasākuma afišās gaumīgi ironiskā stilā redzamas baltās zeķēs un sandalēs apautas kājas – jo tāds esot lielākais stereotips par vāciešiem. «Latvieši gan smejas, ka tas taču tagad modē ir arī šeit! Bet varbūt šī mode no vāciešiem aizgūta. Mums vispār ir daudz kā kopīga,» Jorens saka.