Jautājums, kas skan manā galvā – kāpēc mēs visu laiku strīdamies?

Konsultē

Nansija Lībiete, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste;
Vita Kalniņa, ģimenes psihoterapeite;
Mārīte Bite, psihoterapeite.

Jūs līdz šim varējāt sarunāties. Protams, bija domstarpības, viedokļu atšķirības, katram savi uzskati, bet nekas no tā nebija tik destruktīvs kā tagad, kad teju vai katra otrā saruna beidzas ar konfliktu. Tādu īstu, pamatīgu strīdu, un reizēm tu domā – par ko tieši mēs strīdamies? Reizēm sāc justies kā īsta muļķe, jo tu centies, lai kārtējā saruna nepārvērstos sabojātā vakarā, sabojātā noskaņojumā un pabojātās attiecībās, bet tavi panākumi ir visai vāji. Un jautājums, kas skan galvā, ir vienkāršs: kāpēc mēs visu laiku strīdamies? Tu to uzdod arī otram cilvēkam. «Es nestrīdos,» tā ir atbilde, kuru tu saņem. 

«Svarīgi, lai strīds neievelkas uz nedēļu, kam seko klusēšana (kas neko nerisina un būtībā tiek izmantota kā sods) – un patiesībā konflikts turpinās.»

«Prasme, kā strīdēties parastās ikdienas situācijās, kas ir neizbēgamas, pārim būtu jāiemācās, pirms viņi izveido stabilas attiecības. Tās divi cilvēki var veidot tikai tad, kad viņi ir spējīgi konfliktēt un strīdēties, jo nav jau iespējams būt tuvās attiecībās bez tā, ka mums rodas domstarpības. Situācijās, kur kādam ir vienas vajadzības, otram – citas, ir jākonfliktē, lai vienotos, kā mēs kopā rīkosimies. Strīdēties ir jāprot un ir jāstrīdas, jo pilnīgi visiem pāriem strīds ir attiecību sastāvdaļa. Ja, uzsākot attiecības, ir bail no konfliktiem, labāk tad attiecības neveidot,» stāsta Vita Kalniņa.