Izturēt var visu, kamēr vien dzīvo ar mīlestību. Trīs bērni – trīs smagi pārbaudījumi

Aija

Nemācēju būt laba psiholoģe

Esmu Aija, triju bērnu mamma. Tā patiešām ir – sevi vispirms asociēju ar bērniem. Reizēm smejot saku, ka esmu bērnu cilvēks, kuru interesē pedagoģija. Viss, kas attiecas uz bērnu audzināšanu, man šķiet tik svarīgi. 

Pēc vidusskolas absolvēšanas stingri biju nolēmusi kļūt par psiholoģi. Universitāti pabeidzu nu jau ar vienu savu bērnu padusē. Ar vīru iepazināmies agri, sākām dzīvot kopā, un jau 22 gadu vecumā man piedzima dēls Renārs. Iztēlojies tikai – man, īstai tusētājai un dzīves baudītājai, pēkšņi bija bērns! Lai gan tobrīd vēl nebija nekāda priekšstata, ko nozīmē audzināt bērnu, ar lielu entuziasmu ķēros pie lietas. Kamēr draudzenes gāja uz Vecrīgu, mēs ar Renāru dzīvojāmies pa mājām, un man patiešām no sirds patika šis laiks.

Drīz vien pieteicās otrs bērns, meita, un 24 gadu vecumā biju jaunā māmiņa ar maģistra grādu psiholoģijā. Uzsāku arī darbu savā profesijā un tikai tad secināju, ka laikam man nesanāk būt labai psiholoģei, nemāku tik neitrāli pareizi runāt ar cilvēkiem, viegli pavelkos līdzi citu stāstiem, man gribas mesties glābt visu pasauli, bet tas nav ne profesionāli, ne iespējami. Kādu laiku strādāju krīzes centrā, iestādē, kur nonāk vardarbībā cietuši bērni, reizēm fiziski nācās saņemties, lai distancēti uzklausītu sievietes, kuras nāca un stāstīja par dzīvi ar vardarbīgiem vīriem. To klausoties, vienmēr gribējās kliegt – ko tu dari!? Pamet viņu un mūc prom, ko kājas nes! Bet profesionāls psihologs tā nedrīkst…