Izdegšanas epidēmija. Ugunsgrēks, kurš jādzēš pirms tas sācies

Kad mēs augām, tā nebija?

«Kādreiz daudzi neizprata, kas ir depresija, tāpat tagad daudzi nesaprot, kas ir izdegšana, izsīkšana, un tulko to kā nevēlēšanos strādāt, dēvē vienkārši par slinkumu, čīkstēšanu. Klasiski, protams, runā par profesionālo izdegšanu, taču izdegt cilvēks var dažādos veidos – ne tikai darbā, bet arī esot mājās ar maziem bērniem, ikdienā rūpējoties par vecāka gadagājuma radiniekiem, un arī pensionējušies cilvēki var izdegt.

Vienkārši sakot, izdegšana ir hroniska nespēja labā veidā tikt galā ar stresu.

Tā notika arī agrāk, taču mēs par to nerunājām, mums nebija valodas, kā nosaukt mentālās un psihiskās veselības traucējumus. Padomju Savienībā varbūt atpazina šizofrēniju un vēl dažas problēmas, bet mentālajai veselībai kopumā nepievērsa uzmanību. Pasaules līmeņa atklājumi netika izmantoti, tos pat ignorēja, jo tie taču nāca no sapuvušajiem Rietumiem. Līdz ar to šajos jautājumos mēs ļoti atpalikām, un tas, kas notika un joprojām notiek, paskatoties statistiku, – ļoti daudz cilvēku lieto alkoholu.