Sandra Zaiceva: Mainīt dzīvi, pat ja tā patīk

Par atpūtas vietas Zirgzandales radītāju un vadītāju SANDRU ZAICEVU bieži teikts – viņa pilnībā mainīja dzīvi. No galvenās redaktores amata interjera žurnālā un aktīvas sociālās dzīves galvaspilsētas epicentrā pārmetās uz dzīvi mežmalā, ar zirgiem. Pati Sandra pārmaiņas neuzskata par pārgalvību, drīzāk par izaugsmi. Šajā sarunā – par to, ko nozīmē sirdslietu pārvērst par darbu, par sevis pieņemšanu un sapņiem, kas dzen uz priekšu. Par bezkompromisu pieeju dzīvei.

Zane Blanka

13. maijs, 2020

Foto: Aiga Rēdmane

– No žurnālistikas aizgāji pirms vienpadsmit gadiem. Vai sajūti to kā robežšķirtni savā dzīvē?
– Absolūti ne. Vai nu tas bija žurnālistu paviršības pēc, vai dzenoties pēc skaļiem virsrakstiem, bet tolaik medijos tika pasniegts, ka es pilnībā esmu mainījusi dzīvi. Tā jau nemaz nebija. Zirgi paralēli darbam žurnālistikā manā dzīvē bija ilgu laiku, bet dubultā slodzē – savā biznesā un žurnālā – nostrādāju kādus piecus gadus. Principā slodze pēdējos gadus bija trīskārša – galvenā redaktore darba laikā, rakstošā žurnāliste vakaros. Bet visos atlikušajos brīžos man bija zirgi. No žurnālistikas aizgāju krīzes laikā. Brīdī, kad izdevniecībā notika pārmaiņas, sapratu – ir īstais laiks. Atceros, kā 2009. gadā, atgriežoties no ceļojuma, lidmašīnas žurnālā izlasīju par downshifting (apzināti lēnāka dzīves tempa izvēli – aut.) Toreiz nezināju šādu jēdzienu, bet nofiksēju – re, tas taču ir tas, par ko visu laiku esmu domājusi! Un mēnesi vēlāk man bija saruna ar vadību, ka es atstāju savu mīļo žurnālu Deko.

– Tas arī bija reāls downshifting?
– Tā īsti ne. Tobrīd jau vēl nesapratu, ka mutuļojošā dzīve ap mani tāpat visu laiku būs. Es jau to radu pati! Varu ielīst visdziļākajā meža biezoknī, bet tik un tā savilkšu sev apkārt cilvēkus, radīšu notikumus. Tāda es esmu. Bet ir ļoti vērtīgi dzīvē kaut ko mainīt. Turklāt mainīt ne tikai tad, ja dzīve nepatīk, bet arī tad, ja patīk.