Ieva Adamss: Es izkārpījos no depresijas un destruktīvām attiecībām

– Atradu rakstus par tevi ar tik kliedzošiem virsrakstiem kā, piemēram, Man nevajadzēja būt mātei! un Mana seksuālā dzīve bija atriebība vecākiem. Nācu un domāju – ar ko tu šokēsi šajā intervijā?
– Tikai ar to, ka šobrīd, četrdesmit astoņu gadu vecumā, kad dēlam ir deviņpadsmit, bet meitai septiņpadsmit, beidzot esmu sākusi dzīvot pati savu dzīvi. Esmu bijusi meita, mīļākā, sieva, māte, darbiniece, priekšniece, upuris un atriebēja. Esmu bijusi klasiska sieviete ar problēmām un sapņiem. Izdarījusi visu, ko no manis varētu prasīt, un arī to, ko biju iedomājusies, ka man tas jādara. Godīgi sakot, tāda sajūta, ka esmu atdevusi karmiskos parādus un esmu atbrīvota no sociālajiem parādiem. Zini, kad pēdējais puzles gabaliņš iekrita savā vietā? Šogad pirmajā janvārī, kad atkal biju pārtusējusi jēgu un pamodos ar baigām paģirām, īpaši morālajām. Domāju – nu kā es tā atkal varēju!? Šausmas, esmu taču eleganta sieviete, skolotāja, slavenība galu galā… Un pēkšņi man atausa atskārsme – bet tieši tāda es esmu! Šis ir tas komplekts, kas saucas Ieva Adamss, – tā es strādāju, tā atpūšos, tā reizēm aiztusējos, tā es runāju, domāju, dejoju, smejos, bēdājos, šī ir mana balss, seja, mati, augums. Viss vienā, mainīgs, bet neatdalāms no manis.

Vēlos attiecības bez privātīpašnieciskuma. Vīrietis vai sieviete, vai abi, vai domubiedru kopiena – nav ne jausmas, bet esmu atvērta jaunai pieredzei, kas pacels mani nākamajā apziņas līmenī.

– Vai no tā kaut kas mainījās?
– Kopš šīs atklāsmes sākušas notikt interesantas lietas – man cenšas tuvoties aizvien vairāk cilvēku. Mēs jau visi esam kā vampīri, odi vai dēles – pievelkamies siltumam, enerģijai un mutuļojošām asinīm, tāpēc tas ir diezgan drošs rādītājs, ka man ir enerģijas resurss. Jo es vairs netērēju savu dārgo dzīvības enerģiju, lai izliktos un censtos būt labāka, nekā esmu. Lai pielāgotos citiem. Un mani neuztrauc, ka tikai kāds nepaņem par daudz, jo man ir brīvība jebkurā brīdī pārtraukt konktaktu ar otru cilvēku. Nekad neesmu sēdējusi siltajā manifestācijas peļķē un gaidījusi, ka ar mani kaut kas labs notiks. Spēks, kurā šobrīd atrodos, ir rezultāts pamatīgam, sviedrainam darbam, vairākiem simtiem litru izraudātu asaru un traumām, kas sadziedētas. Fiziskām un emocionālām sāpēm, kas gandrīz salauza, tomēr, par laimi, gandrīz. Tas vēl vairāk stiprinājis sajūtu, kas manī ir kopš dzimšanas, – esmu Dieva mīļais bērns, Visumam uz mani ir plāni. Citādi – kāpēc gan mani tik pamatīgi būtu jānorūda?

– Jāatzīst, ka tu izskaties lieliski! Kur ir tavas krunciņas?
– Neuzskatu, ka man tās ir vajadzīgas!