Iespējams, visražīgākā savas paaudzes dramaturģe. Intervija ar Rasu Bugavičuti-Pēci

– Dziesmusvētki tev bija īsts ražas laiks – koncertā cita pēc citas tika dziedātas veselas trīs dziesmas ar taviem vārdiem: Lec, saulīte, Augšup dzīvība skan un Rīta un vakara dziesma! Un tev bija tas gods rakstīt scenāriju Noslēguma koncertam. 
– Kad piezvanīja Aira Birziņa un piedāvāja rakstīt scenāriju, biju ārkārtīgi priecīga, jo man Dziesmusvētki ir kaut kas ļoti īpašs. Likās – mistiskais Dziesmusvētku gars ir ar mani! Bet scenārijs bija vairāk tehnisks pasākums, jo tāda mēroga koncertā ir daudz ceremoniālo vajadzību un priekšnoteikumu, repertuārs ir jau salikts, ir skaidrs režisora uzdevums, un no jaunrades puses var izdarīt maz. Lielais izšāviens bija dziesmas ar maniem vārdiem. 

Un kādā brīdī man arī pielēca – cilvēks, kas audzis savā ziņā nestandarta ģimenē, arī tālāk nes nestandarta attieksmi pret dzīvi. 

Es jau zināju, ka koncertā uzreiz pēc Lec, saulīte ir ieplānota Augšup dzīvība, un domāju – nu kā lai es šajā dziesmā uzlecu vēl mazliet augstāk par sevi? Bet komponiste Lolita Ritmane ir pilnīgs kosmoss, un bija maģiski radīt dziesmu kopā ar cilvēku, kurš strādā Holivudā. Un tad uzzināju, ka pēc atteikšanās no Svētī debesīs ar Kaspara Dimitera vārdiem Mārtiņš Klišāns izvēlējies Raimonda Tigula Rīta un vakara dziesmu – nu fantastiski! Trīs dziesmas ar maniem vārdiem, un visas saliktas cita pēc citas! 

Svētku sākumā biju Čehijā, un, lidojot mājās, nezināju par airBaltic akciju lidot pāri Mežaparkam un Daugavas stadionam, lai no augšas varētu redzēt svētkus. Sēžu tieši pie iluminatora, un – lejā Deju svētku raksti! Un tad pēkšņi mēs jau lidojam pāri Mežaparka estrādei!