Iešlietu ministrs Kozlovskis: Pašlaik varam justies droši, bet situācija var mainīties

– Nupat Rēzeknē nošāva uzņēmēju Andri Ļubku. Starp slepkavu un upuri pirms tam esot izcēlies strīds par autostāvvietu. Neviens nekad nezina, kas viņu sagaida, – cilvēks var nopelnīt miljonus, bet dzīve pārtrūkst nieka dēļ. Jums ir bail no nāves? 
– Man ir bail, ka tik pēkšņi un bezjēdzīgi var pazaudēt sev tuvus cilvēkus. Nāve ir nezināmais. No tās neviens vēl nav atgriezies. Tādēļ ir bail no nezināmā.

– Iekšlietu ministra amatā šogad atgriezāties pēc četru ar pusi gadu pārtraukuma. Iekāpāt savās vai tomēr svešās kurpēs? 
– Vairāk tomēr savās. Bet ritms gan ir straujāks, jo mainījusies ģeopolitiskā situācija. Darbdienas saplānotas pa minūtēm, toreiz saspringtie periodi bija viļņ­veidīgāki. Bet varbūt arī tā šķiet pēc Saeimas krietni mierīgākā ritma.

Policijai nav resursu, lai katrā gadījumā nodrošinātu individuālu un efektīvu risinājumu.

– Savulaik, ilgstoši būdams iekšlietu ministrs, neuzbūvējāt žogu uz Latvijas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Tagad nav žēl?
– Protams, ir žēl. Toreiz prioritāte izrietēja no bēgļu krīzes, kas sākās 2005. gadā. Kad Krievijas robežai jau 100 kilometros bija uzbūvēts žogs, viss apstājās – sākās kriminālprocesi, ko ierosināja saistībā ar būvniecību. Tas arī aizkavēja virzību uz priekšu.
Nākamo ministru laikā žoga būvniecība atsākās, tika pieņemts īpašais likums. Tagad ir citi apstākļi – karš Ukrainā –, tāpēc neviens vairs nav jāpārliecina, ka robeža jānostiprina un jāapsargā ar visiem pieejamiem instrumentiem – valdība deklarējusi, ka nodrošinās nepieciešamo finansējumu un paātrinās visas iespējamās procedūras. Ja viss ies pēc plāna, mums būs reģionā modernākā robežapsardzības sistēma. Somija no 1000 km robežas ar Krieviju žogu būvē tikai apmēram 200 km, savukārt Lietuvas kolēģi, redzot, ka Latvija veido aizsardzību ne tikai gar sauszemes robežu, bet arī purvos un ūdeņos, arī sāks darīt tāpat. 

– Vai jums ir kāda nerealizēta ideja, kā apturēt nelegālo robežšķērsošanu?
– Latvija konsekventi atbalsta Ukrainu, tāpēc esam un būsim spiesti ar šo fenomenu cīnīties. Ir maz cerību, ka kaut ko varētu atrisināt starptautiskās sarunās. Zināms panākums bija savulaik, kad uz Minsku vairs nebija tiešo reisu no Irākas, bet tagad zināms, ka nelegālie robežšķērsotāji ieceļo Krievijā un tālāk tiek virzīti uz mūsu robežu ar Baltkrieviju. Statistiku saņemu katru rītu, gada laikā no ieceļošanas atturēti vairāk nekā 13 000 cilvēku. Kaut kur viņi ir spiesti palikt un, visticamāk, meklē citas vietas, lai šķērsotu ES ārējo robežu. Arī ar žoga uzbūvēšanu nekas nebeigsies – joprojām būs vajadzīgs nemitīgs darbs, lai aizsargātu savu robežu.

– Esat saticis kādu nelegālo robežšķērsotāju?
– Nē. Esmu bijis vizītēs uz valsts robežas, bet neesmu mēģinājis staigāt pa mežiem, lai viņus satiktu. Jebkura valsts vadītāja, politiķa vai ministra atrašanās pierobežas zonā prasa papildu resursus. No manas puses tā būtu arī zināma izrādīšanās, jo robeža jāsargā profesionāļiem.