Henrieta Verhoustinska: Līdz brīdim, kad pati saslimu ar depresiju, likās, ka ar mani tas nenotiks

Kultūras žurnālistes un teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas zīmols ir viņas absolūti garšīgie smiekli un brīnišķīgais novēlējums draugiem svinamdienās Daudz baltu vīniņu! Taču aiz garšīgās smiešanās slēpjas izcīnīta cīņa ar depresiju, bet no baltajiem un citiem vīniņiem Henrieta pirms dažiem gadiem vieglu roku atteikusies vispār. Un pa vidu saviem smiekliem viņa prot atklāti un dziļi pastāstīt arī par vissāpīgāko.
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane

Kad Henrieta savā vāveres ritenī beidzot atrod laiku mūsu sarunai, tiekamies viņas virtuvē pie galda, kas apklāts ar žilbinošu galdautu. Aiz lielajiem logiem valda Šampētera rudens, un Henrietai ik pa brīdim jāatver un jāaizver logs, kad kāds no viņas «antidepresantiem» – abiem kaķiem – nolemj doties laukā vai nākt iekšā un mums pievienoties.  


– Paralēli darbam televīzijā, kur tu vadi raidījumu Kultūrdeva, jūs ar vīru kinooperatoru Andreju Verhoustinski veidojat filmas. Pašlaik top filma par Reini Runci, gandrīz pilnībā paralizētu puisi, kurš raksta dzeju. Par Reini jau ir daudz rakstīts. Kas tev radīja sajūtu, ka jūs par viņu varēsiet pateikt kaut ko jaunu? 
– Ir pavisam kas cits savām acīm redzēt, nevis lasīt, kā Reinis tiek celts no gultas, lai viņu apģērbtu, kā viņam tiek tīrīti zobi, kā viņš raksta uz tastatūras ar saviem nekustīgajiem pirkstiem – ar cimdu pie plaukstas piestiprināta pele, Reinis lēnām klikšķina un atrod burtus, un viņa dzejas vārdi pamazām uznirst ekrānā. Tā ir ļoti fiziska filma. 
Ar Reini feisbukā draudzējos jau sen.

Kad sāku viņam ziedot naudu, Reinis katru reizi atrakstīja paldies, un mēs sākām sarakstīties. Tā radās ideja filmai. Mana kolēģe Eva Johansone jau bija uztaisījusi filmiņu, kur cilvēki uz ielas lasa Reiņa dzeju. Mēs ļāvām viņam savu dzeju lasīt pašam un filmējām viņa ikdienu, kas pārsvarā paiet gultā ar lielu ekrānu priekšā. Sākumā gribējām parādīt arī dzīves sūrās puses, bet tas atkrita, un filma vienkārši ir par dzejnieku, kurš ieslodzīts gandrīz nekustīgā ķermenī. 

– Nesen jūs ar Andreju uzņēmāt filmu Paula un ceļš – par jaunas sievietes cīņu ar vēzi. Tas droši vien ir ļoti smagi – iet cauri tādiem sarežģītiem dzīvesstāstiem? 
– Domāju, ka Andrejam, veidojot filmu par Paulu, bija grūtāk nekā man, jo viņa mamma ir mirusi no krūts vēža, un viņam tas bija personīgs pārdzīvojums. Bet par mani ir tāds stāsts – mēs ar režisori Zitu Kaminsku veidojām raidījumu par Ditu Lūriņu. Viņa ir enerģijas bumba un dzīvesprieka iemiesojums, bet raidījumā Dita bija aizdomājusies arī par pārmaiņu gadiem, dzīves jēgu un nogurumu. Kad atlasīju tekstus pašreklāmai un aiznesu tos režisorei, viņa paskatījās un jautāja: «Henrieta, tu to par Ditu vai par sevi?» Jo es biju izvēlējusies tekstus par nogurumu un izdegšanu, kas Ditai vispār nav raksturīgi.

Visi stāsti, ko veidoju, lielā mērā ir par mani, par manām izjūtām. Filma par Vari Braslu ir par to, kā cienīgi sagaidīt vecumu, saglabājot radošumu, un man tas sasaucās ar bēdīgo stāstu par maniem vecākiem, kas abi kļuva kopjami. Filma par brāļiem Žagariem ir par brāļu attiecībām, un man bija sarežģītas attiecības ar brāli. Filma par Zaigu Gaili ir par cilvēku, kurš pārvar depresiju, un man tas bija kā paraugs, kā tikt galā ar savām mentālajām problēmām. Filma par Paulu bija paraugs tam, kā pārbaudījumi var kļūt par atspērienu, lai pilnīgi mainītu savu dzīvi un attieksmi pret to. 

Lai turpinātu lasīt, reģistrējies!

Iegūsti piekļuvi labākajam saturam, jaunumiem par Tev interesējošām tēmām, podkāstiem un citiem jaunumiem mūsu portālā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē