Estrādes dīvas dēls komponists Andris Vilcāns: Apskaužu cilvēkus, kuri nav vienīgie bērni

Komponistu Andri Vilcānu noķēru brīdī, kad viņš bija ieradies Latvijā uz filmas Ekstāze pirmizrādi. Tā bija viena no sniegotajām decembra dienām, viņš uz interviju ieradās savā melnajā džipā. Un es pilnā nopietnībā Andrim prasīju – vai dzīvojot Sandjego, viņš nav aizmirsis, kā ziemā braukt ar auto? Viņš atsmēja: «Un es jau domāju, ka jūs teiksiet – cik es brūns! To visi man Latvijā saka, un es tiešām nezinu, ko atbildēt.» Teikt, ka mums saruna gāja kā pa diedziņu, laikam nevarētu. Jā, Andris ir bezgala patīkams sarunbiedrs un pat atklāts, bet var skaidri saprast, ka par sevi runāt viņš nav pieradis. Attiecības – tā vispār ir tabu tēma. Bet ar mazām pauzēm mēs tikām galā, un tas, kas mani visvairāk aizkustināja – cik ļoti viņš mīl tos, kurus mīl.

– Vispirms pajautāšu – ko jūs pats gribētu, lai mēs par jums uzzinām?
– Absolūti viennozīmīgi šobrīd domāju par Dž. Dž. Džilindžera filmu Ekstāze, kurai uzrakstīju mūziku. Man ļoti gribētos, lai filmai veiktos un to noskatītos pēc iespējas vairāk cilvēku. 

– Biju domājusi šo jautājumu personiskāk.
– Pat nezinu… Nekad neesmu bijis liels runātājs, vēl jo vairāk – stāstot par sevi. Esmu kautrīgs cilvēks, tā vienmēr ir bijis. Ja man kāds pateiktu: O, es dzirdēju gabalu, ko tu uzrakstīji! – jā, par to es labprāt parunātu. 

Apskaužu cilvēkus, kuri nav vienīgie bērni – man nav ar ko dalīt pienākumus, un tas ir grūti. 

– Kā jutāties filmas pirmizrādē? 
– Esmu pieradis pie teātra pirmizrādēm, – tu esi izdarījis darbu un esi kopā ar tiem, ar kuriem kopā to darīji. Tas ļoti uzlādē un arī saārstē, ja kaut kas ievainots. Bet kino pirmizrāde ir kas cits. Es jutos tik vientuļš…