Džilindžera topošās provokatīvās filmas «Ekstāze» zvaigzne Linda Kalniņa

Sēžam pustukšā bārā un uz iepazīšanos saskandinām baltvīnu. Šī būs Lindas pirmā lielā intervija, un tikko jaušams ir viņas uztraukums. 
Vēroju, kā gēni spēlējas paaudzēs: Lindā ir daudz no aktrises Helgas Dancbergas jaunībā – šis tikko jaušamais smaids aizvērtās lūpās un aizraušanās ar zvaigznēm, zīmēm, enerģijām… Maģisku niansi viņas sejai piešķir melnie punkti pie plakstiņiem. Tie ir no Efejas, tēla topošajā filmā.
«Caur tiem iemīlējos Efejā. Nolēmu, ka turpmāk tos aizņemšos arī savam privātajam tēlam.»

– Kad zvanīju, lai aicinātu uz sarunu, pamodināju tevi no miega pirms Ekstāzes filmēšanas nakts maiņas. Lūdzi laiku apdomāt, bet pēc mirkļa atzvanīji, ka piekrīti. Tu esi iespēju izmantotāja.
– Esmu iemācījusies lēkt uzreiz, bet ne pirmajā sekundē, atļaut sev mirkli padomāt. Un, kad man prasa, kāpēc piekritu spēlēt tik erotiskā filmā, arī atbildu: bija bailīgi piekrist, bet nepiekrist būtu izcili stulbi. Tāda iespēja! 

Esmu attiecībās pati ar sevi. Ne ar vīrieti. Vienmēr esmu bijusi pati sev draugs, bet pašlaik – jo īpaši.

– Paskatījos, ko par tevi vēstī internets, – maz. Papētīju sociālajos tīklos, kā esi mainījusies desmit gados, kopš pirmā Instagram attēla, kur priecīga sēdi kalnu pacēlājā, – tātad ne vien dejo, bet arī slēpo. Tu sevi rādi koši gleznainu, spīdumos, ziedos, pieraksti arī pa sentencei.  
– Neesmu sociālo portālu cilvēks, nelieku ikdienas atskaiti, vien to, kas man svarīgs, bet spīdumi un ziedi man seko nemitīgi. 25 gados bija posms, kam vēlējos pārlēkt, ātrāk kļūt par liktenīgo sievieti – iespīlētas kleitas un tamlīdzīgi. Šogad man palika 30, un šis vecums mani transformējis. Šobrīd man patīk sievišķība, kurā jūt brīvību, hipija garu. Beidzot esmu uzķērusi īsto sajūtu par sevi. Spēju sadzīvot ar uzvārdu, ar saknēm. Tas notika tieši tagad, un tam ir sakars ar gadu skaitli. 30 ir jābauda – esmu vēl jauna, bet kāda dzīves skoliņa jau izieta, izveidojusies personība. Un varu sākt ļauties – pati sev un dzīvei. Tāpēc lēmumi, ko šobrīd pieņemu, ir tieši tādi – kad gan vēl, ja ne tagad!