Dziedniece Inese Daugate: Attiecības var nākt un iet, bet nekas nevar sāpēt stiprāk kā bērna nāve
Dziedniecei un ekstrasensei INESEI DAUGATEI klīniskās nāves laikā pati Dievmāte sniedza roku un izveda gaismā. No komas viņa pamodās ar spēju redzēt to, kas citu acīm ir slēpts, un apsolījumu palīdzēt cilvēkiem.
Foto: Sabīne Reinfelde
Ar latgalietes gēnu
Inese Daugate desmito gadu pieņem apmeklētājus Talsu ezoterikas un harmonijas centrā Anastasija. Salona nosaukums nav izvēlēts nejauši, Ineses kristītais vārds ir Anastasija. Bērnībā vecmāmiņa viņu audzināja stingri katoliskā, tikumiskā garā, mācīja stipros vārdus. Uzaugusi ar dievvārdiem un buramvārdiem azotē, Inese tos apzināti sāka lietot, kad pati skatījās nāvei acīs.
Dzīve mani ir ļoti situsi, esmu daudz cietusi, daudz ko izdzīvojusi caur asarām.
«Esmu no Valdemārpils, bet ieprecējos Ķūļciemā, kas atrodas 30 kilometru no Talsiem, Engures ezera krastā,» stāsta Inese Daugate. «Cilvēkus pieņemu Talsos, bet divas reizes nedēļā braucu uz Ogri, kur strādāju par speciālās izglītības skolotāju. Daudzus gadus biju kultūras darbiniece, un joprojām vadu bērnu pasākumus, kāzas. Pagājušā gada jūnijā kā vedējmāte ievadīju dzīvē 18. pāri, neskaitāmas reizes esmu bijusi kāzu vadītāja. Vadu arī bēru ceremonijas.
Mana vecmāmiņa no tēva puses bija dziedniece. Latgaliete, aktīva sieviete, katoliete, dziedāja folkloras ansamblī. Kad dzīvoju Latgalē pie babas, gāju viņai līdzi uz dievkalpojumiem. Dzīvojām sešus kilometrus no Rogovkas un uz baznīcu braucām ar zirgu.
