Dieva dārza puķīte, skolotāja – Naaizmērstule
Rets aglonietis vairs paša acīm redzējis, kā Rozālija Tabine ik dienu jebkuros laikapstākļos tecējusi uz dievkalpojumu Aglonas bazilikā. Taču nav aizmirsta skolotāja, kuras rakstnieces vārds bija Naaizmērstule jeb Neaizmirstule.
Foto: no Preiļu un Aglonas bibliotēkas materiāliem un Līga Irbe
Naaizmērstules vārds un gars turpina dzīvot tautā, galvenokārt pateicoties viņai veltītajam Latgales lauku skolu jaunrades konkursam, ko Aglonas vidusskola rīko jau 15 gadu. Šogad tā tēma bija Lobi dorbi var byut leli un mozi (Naaizmērstule). Jāņos apritēja 109 gadi kopš vienkāršās, 23 gadus vecās, bet krietni vairāk izglītotās nekā vairums vienaudžu, Naaizmērstules raksta Tu manis navaicoj laikrakstā Druva. Laikrakstā to «ar sajūsmu» ievietoja katoļu priesteris, latgaliešu atmodas kustības darbinieks, publicists Kazimirs Skrinda, jo raksts «lasītājos varēja uzmodināt cēlākās latviešu tautas mīlestības jūtas». Naaizmērstules darbi, biogrāfija un vairums rakstu par viņu periodikā ir latgaliski, bet šeit latgaliskie citāti atveidoti latviski lasītāju ērtības dēļ.
Es latviete esmu…
Tu man nevaicā, vai mīļoju valodu, kas skaista, kā putna dziesmiņa, un varīga kā pērkona balss…
Tu man nevaicā…
Nedomā, ka bailes vai ļaunums uzvarēs manu sirdi…
Es latviete esmu…
Mīļoju Dievu un Viņa Māti, un pēc Viņiem Latviju par savu dzīvi vairāk…
1913. gada 24. jūnijs. Vēl Krievijas impērijas laiks, «kad par Latviju nedrīkstēja balsī runāt, nedrīkstēja nevienā valsts skolā atklāti runāt latviešu valodā», kā 20 gadu vēlāk žurnālā Katōļu Dzeive rakstīja Ludzas valsts ģimnāzijas inspektore, Naaizmērstules kopoto rakstu priekšvārda autore, skolotāja Agnese Gari-Jonis.
Dzīves saule un migla
Viņas balss bija maiga, nomierinoša, viņa nelietoja ļaunus vārdus arī pret tiem, kas bija viņai pāri nodarījuši.
Kā no parastās, mazizglītotās latgaliešu tautas izauga pieticīga, trausla, bet reizē arī drosmīga un izturīga puķīte, kas tik ļoti mīlēja Dievu, savu tēvzemi un līdzcilvēkus, sevišķi vismazākos?
Veckubulovā, Bērzgales (tolaik – Biržgaļu) pagastā, Ičas upes krastos, 1890. gada 28. oktobrī mežsarga Jezupa un Elizabetes (dzimusi Urtāne) Tabunovu ģimenē pasaulē nāca meita, kuru viņi nosauca par Rozāliju. Tēva uzvārds gan bijis Tabyns, bet, kā jau cara laikos, tam tikusi pielikta krieviskā izskaņa, tāpēc arī Rozālija vēlāk to rakstīja kā Tabine, nevis Tabunova.
Viņas tēvs jaunībā 19 gadu vecumā sava pusbrāļa vietā aizgāja karadienestā, kur sabija septiņus gadus, piedalījās krievu–turku karā, tika paaugstināts par unteroficieri un atgriezās patēva mājās. Pateicībā par sava dēla aizvietošanu patēvs viņam iedeva 100 rubļu, hektāru zemes un nelielu dzīvojamo namiņu. Prom no dzimtenes Jezups daudz redzēja, novēroja, iemācījās krievu valodu, rakstīt un rēķināt. Viņš bijis neizsmeļams teiku, pasaku un nostāstu krājums saviem bērniem.
