Dakteru Mauriņu mīlasstāsts: Ja es piecirstu kāju, mēs nebūtu palikuši kopā

Runāt ar PĒRLI Ineta un Uldis izvēlas savas klīnikas jaunajā Mežaparka ēkā ar milzīgām durvīm un «sešām operāciju zālēm». Tiekamies rudens novakarē, caur plašajiem logiem mūs glāsta rietoša saule, un Uldis aptur žalūziju ieprogrammēto nolaišanos: «Lai spīd! Tik skaisti!»

– Jūs apprecējāties jauni, divdesmit gadu vecumā. Kā jūs satikāties?

Ineta: – Jauno mediķu skolā, apmācībās vidusskolēniem. Uldis bija tik nopietns, mērķtiecīgs, precīzi zināja, ko dzīvē vēlas.

Uldis: – Vienmēr tāds esmu bijis, spēju strauji formulēt viedokli, nodalīt svarīgo, attīstošo. No šāda aspekta esmu ārkārtīgi ķirurģisks, bet dzīvē tas reizēm traucē. 

Ineta: – Kad Uldi pirmo reizi ieraudzīju, nebija tā, ka viņš man uzreiz ļoti iepatikās. Viņš bija kašķīgs. Bieži nodomāju – būtu labāk paklusējis! Šajā ziņā esam atšķirīgi. Esmu diplomātiskāka. Tomēr mani jau toreiz saistīja tas, ka Uldis izcēlās pārējo vidū, viņu nevarēja nepamanīt – vienmēr viedoklis, vienmēr konfrontācija… Jā, rakstura īpašība, ar kuru nav viegli, bet tā nav garlaicīga. 

Joprojām esam kopā, mums ir trīs bērni, trīs mazbērni, ļoti skaista māja, kopīga klīnika, darbavieta…

Uldis: – Mūsu attiecības attīstījās ļoti pakāpeniski. Man patika, ka Ineta ir tik uzmanīga pret cilvēkiem, nolīdzina asumus. Ja abi būtu vienādi strauji, domāju, nebūtu kopā trīsdesmit trīs gadus. Sākumā dzīvojām netālu no Stradiņa slimnīcas, Magoņu ielā, koka mājā. Mums bija divpadsmit kvadrātmetru istabiņa ar virtuvīti un malkas apkuri, tualete trepju telpā. Piedzima bērni. Es visu laiku biju slimnīcā – dežurēju vai atrados operācijās. Tāds bija sākums. Tagad mūsu vecākajai meitai jau trīsdesmit divi gadi, jaunākajai – divdesmit deviņi. Dēlam būs sešpadsmit – izaicinājums veciem cilvēkiem, kā smejoties par sevi sakām.