Baiba Sipeniece-Gavare: Ir jābūt sajūtai, ka esi daļa no kaut kā ļoti liela un vērtīga

Kori un deju kolektīvi, tie ir kā kods gēnos, lai tumsā nenojuktu prātā. Lai būtu, kur iet, kur socializēties un dziedināties.

– Dungojat Dziesmusvētku repertuāru jau no rīta dušā?
– Īsti neesmu dušā dziedātāja. Ceļos tik agri – ap pieciem –, ka dziedāt vēl negribas. Dziedāšana man sākas vēlāk. Bet vispār korī dziedu no 14 gadu vecuma. Turklāt lielajā, pieaugušo, nevis skolas korī. 

– Kā tā?
– Mans tētis dziedāja Jaunpils Bikstu jauktajā korī un bija kora prezidents. Kad 1979. gadā viņš nomira, aiz cieņas pret tēti mani paņēma tajā korī – jau tolaik ļoti gribēju tikt uz Dziesmusvētkiem. Un tad es saindējos ar to būšanu īstā pieaugušo korī, jo tas bija kas pavisam cits, nekā kad tevi piespiež dziedāt skolas korī. Cits repertuārs, koncerti, sadraudzības kori, balles un tradīcijas! Bet, kad atnācu mācīties uz Rīgu, iestājos jauniešu korī Zvani, kur diriģenti bija Jānis un Anita Garanči, viņu meita Elīna, kas tagad ir operdziedātāja, tolaik bija maza meitene – mēs kopā dziedājām.