Audēja un rakstniece Annele Slišāne: Vienā puķē ir vesela pasaule

Mēs tikāmies Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā pavēlā pievakarē, kad bija beidzies amatnieku tirdziņš un Annele novākusi arī savu galdu. Sēdējām uz pamatīgā sola pie Papes ciema mājas ar niedru jumtu, saule pamazām laidās Juglas ezerā, un kļuva tik vēsi, ka drebinājās pat Annele savā adītajā daudzkrāsu mētelī. Lai paspētu uz tirgu no savas tālās pierobežas, viņa bija cēlusies divos naktī, un divos bija cēlies arī viņas vīrs Kaspars, kurš, cīnīdamies ar miegu, sievu gaidīja mašīnā. Annele runāja tīri, tīri latviski, un teikumos ieaudās tikai daži vārdi no viņas bagātīgās latgaliešu valodas – ustabas, baba, vacins… Un, protams, deči – Anneles dečus nemaz citādi nevar nosaukt! 

Tas, ko mēs, cilvēki, skaļi pasakām, reizēm nemaz nav tas, ko mēs domājam.

– Saulgriežu laiks mums saistās ar dabas tuvumu, un tu gan zini zālītes, gan aud tās savos dečos, gan pati esi teikusi, ka pļavu joprojām mācies. Ko tu savā mūžā esi sapratusi par augiem un pļavu?
– Pļavā ir noteikta kārtība – kurš ziedēs pirmais, kurš otrais. Vienam maijs, otram jūnijs, un augi to nemaina. Viens augs ir zemais ar lielākām lapām, cits augstais. Pļavā mēs katrs varam nolūgties un mācīties kārtību. Tādu pašu kārtību vajadzētu cilvēkiem un Dievam, un kosmosam. 
Un vienā puķē ir vesela pasaule! Es neesmu bioloģe, bet esmu kā atvērts trauks, visu laiku cenšos mācīties un ļauju pļavai stāstīt par sevi, kaut ko fotografēju, lasu. Telefonā safotografēju tik daudz, ka man kabatā līdzi ir pļava! Tad šķiroju bildes un atpazīstu. Tagad saprotu, ka būtu gribējusi mācīties par bioloģi, man tas jau mazai ļoti patika, bet tad nezināju, ka to var mācīties.