Arhitektu pāris, kurš radīja Dailes teātra jauno skvēru

Latvijas Arhitektūras gada balvas tematiskais jautājums šogad bijis par ambiciozitāti arhitektūrā. Lindas un Miķeļa biroja radītais Dailes teātra skvērs saņēma Grand Prix.

– Sāksim ar jūsu attiecību CV! 

Linda: – Miķeli, atceries? 1998. gada rudenī pēc vidusskolas pirmoreiz satikāmies. Iestājāmies arhitektos katrs no savas puses: es no Saldus, Miķelis – jau rīdzinieks pēc 1. ģimnāzijas. Bet draudzēties sākām divtūkstošajā gadā. Tagad arī mums ir jāsaka – ilgāk esam kopā, nekā bijuši katrs atsevišķi. Kā nesen jautāja kāda kliente – arhitekti vispār citur iepazīstas kā tikai arhitektūras skolā? Pasaulē ir pilns ar arhitektu pāriem. 

– Un kāpēc tieši jūs esat pārī viens ar otru?

Miķelis: – Tā brīnišķīgi sanācis, es to nevaru izskaidrot ar kādu pasaulīgu skaidrojumu. Vēl arvien esmu pārsteigts, ka kopā būšana un darbošanās mums tik labi sanāk.

Linda: – Vēl bijām studenti, kad kopīgi piedalījāmies pirmajā konkursā Jūrmalas Alternatīvās skolas projektam. 

Miķelis: – To konkursu vinnējām, vinnējām arī otru, ar projektu Vecrīgā – fasādes Mārstaļu ielā. Tad aizbraucām uz Kopenhāgenu, ar dāņu arhitektiem iepazināmies jau studiju laika vorkšopos.

Neko nemēģinām darīt pret plūsmu.

Linda: – Tagad reti kurš kaut kur nebrauc, bet tolaik studentiem vajadzēja krietni papūlēties. 2005. gadā uz Dāniju aizbraucu viesstudijās – uz Karalisko mākslas akadēmiju, uz Arhitektūras skolu. Pēc gada jau braucām kopā ar Miķeli strādāt arhitektu birojos. Divos birojos, kuros gribējām, arī iekļuvām. 

– Šogad jums jāsvin: kopā kā arhitekti strādājat apaļus divdesmit gadus. Bet pirms sešpadsmit gadiem nodibinājāt savu biroju MADE arhitekti. Acīs krītošs, veiksmīgs nosaukums – gan, kā Miķelis saka, lībiešu īpašvārds, gan angliski izklausās radoši…

Linda: – Kad no bankas zvana, parasti tā arī saka – meid arhitekti… Somiski made esot kādas zivs nosaukums, arī laba asociācija. 

– Esat lieli malači, jūsu darbus nominē arhitektūras balvām. 

Linda: – Bijis liels darbs. Nākot uz sarunu, domāju – jūtos pateicīga, ka dzīvē viss šādi izveidojies. 

Miķelis: – Tas tāpēc, ka neko nemēģinām darīt pret plūsmu. Mums nav gada plāna, vienkārši skatāmies un pieņemam notikumus un procesus, ļaujamies saskarsmei. Galvenais ir nenoraidīt to, kas atnāk. 

– Linda, tu esi uzaugusi Saldū, savulaik pilsētas galvenā arhitekta meita. Tava tēta vairs nav, bet mani apbūra fakts, ka Saldū atgriezies, lai radītu jaunās Mūzikas un mākslas skolas ēku. 

Linda: – Tas bija pirmais konkurss, kurā piedalījāmies, iedvesmoti pēc atgriešanās no Dānijas. Atbraucām ļoti uzlādēti, tāpēc tapa skandināvu iedvesmota būve tepat Latvijā. Pati esmu beigusi šo skolu. Bet uzvarējām, pateicoties idejai, nevis tāpēc, ka man ir saikne ar Saldu. Tiesa, varbūt labāk izjūtu pilsētas gaisotni, jo esmu tur dzīvojusi…
Abi mani vecāki ir arhitekti. Mamma no Alojas, tētis no Brocēniem, arī viņi sadraudzējās augstskolā. Padomju laikā tētim bija iespēja kļūt par galveno arhitektu Saldū, un viņi pārcēlās uz turieni. 

Mums pārmet skandināvu ietekmi, bet viņiem tik daudz labu lietu izdomāts.

– Saldū ir spēcīga Jaņa Rozentāla aura. Mākslu studēt negribēji? 

Linda: – Man ļoti patika matemātika, piedalījos matemātikas olimpiādēs. Matemātiskā plānošana man noder joprojām. Arhitekts ir ļoti pamatīga un ietilpīga profesija, telpiskumu var izpaust arī savam priekam – gleznošanā, inženiera domā, scenogrāfijā. 

Miķelis: – Mums pārmet skandināvu ietekmi, bet viņiem tik daudz labu lietu izdomāts. Piemēram, Kopenhāgenā gāju uz baseinu. Tiklīdz ienāku, priekšā šķērslis – telpu pilnībā pārdalošs sols ar plauktiņu apakšā. Novelc āra kurpes, kājas pārcel soliņam pāri un tālāk ej čībās. Tādu risinājumu neesmu redzējis nekur citur!