Aktrise Kristīne Krūze-Hermane: Mana seksualitāte tika traumēta bērnībā
Aktrise KRISTĪNE KRŪZE-HERMANE ir ļoti fascinējoša personība. Par viņu varētu teikt – dzīvo simbiozē, atšķirīgu šķautņu savstarpēji izdevīgā, ilgstošā kopdzīvē. Kristīnē šo šķautņu ir milzīgi daudz, tāpat arī dziļu akaču un spirdzinošu avotu. Tagad viņa nolēmusi pievērsties psiholoģijai un ar to saistīt savu nākotni. Bet paralēli arī tamborēt lomas teātrī kā režisorei. Kristīnes nākamā izrāde būs par sievietes seksualitāti. Kurš gan to spētu pētīt vēl dziļāk nekā cilvēks, kuram reiz likts kaunēties par savu seksualitāti!
Foto: Lauris Vīksne
Man vispār nemaz nepatīk uzstāties publikas priekšā. Es zinu, ka ir aktieri, kuri uz skatuves uzlādējas. Man tā nav.
– Kad dzīve sakārtota un nostabilizējusies, ir drosmīgi mesties jaunā izaicinājumā un sākt visu no sākuma. Jūs aktrises karjeru esat gatava mainīt pret psiholoģes profesiju.
– Vairākus gadus spēlējos ar domu, ka man gribas mācīties. Īsu brīdi biju apsēsta ar vēlmi studēt medicīnu, bet tad sapratu – vilciens ir aizgājis, tas jādara jaunākā vecumā. Kad aizgāju no aktrises darba, atsakoties no štata vietas Jaunajā Rīgas teātrī, sāku studēt psiholoģiju, kas mani ļoti interesēja un joprojām interesē.
Liels pluss ir tas, ka ilgus gadus pati esmu apmeklējusi psihoterapiju, līdz ar to spēju precīzāk koncentrēties mācību procesam. Psihoterapiju uztveru kā garīgo higiēnu un intensīvā režīmā – reizi nedēļā – to apmeklēju jau desmito gadu. Lai cik labas attiecības man ir ar vīru, ar draudzenēm, tomēr tik atklāti kā terapeita kabinetā es ar viņiem nevarētu runāt. Man ir svarīgi, ka reizi nedēļā varu bez jebkādām bremzēm runāt tikai un vienīgi par sevi. Ļoti interesanti vērot savu iekšējo transformāciju, kas risinājusies daudzu gadu garumā. Ikdienā jau to nepiefiksē, bet konkrētās situācijās redzu – pirms gadiem būtu rīkojusies pavisam citādi nekā tagad.
– Kurās jomās, situācijās redzat vislielākās pārmaiņas?
– Kaut vai stāsts par robežām. Kādreiz savas robežas nebūtu nosargājusi un cilvēkam, kas tās gribētu pārkāpt, arī mierīgi ļautu, taču tagad varu diezgan skaidri pateikt nē. Esmu gan piefiksējusi – tiklīdz cilvēks sāk iet terapijā, apkārtējiem ar viņu kļūst grūti. Cilvēks, kurš, piemēram, pieradis pakalpot citiem, pēkšņi pasaka nē. Tas pārējiem, protams, sagādā neērtības. Viņi ir dusmīgi, sašutuši – kā tā?! Mana mīļā dzīvesbiedre vai meita pēkšņi vairs nepakļaujas, pēkšņi vairs nav ērta. Tas ir arī papildu slogs tam, kurš sācis iet terapijā, – jo jāturas pretī visiem neapmierinātajiem un nervozajiem.
– Kāpēc savulaik sākāt apmeklēt terapeitu?
