Aktieris Kaspars Znotiņš: Es neraudu spilvenā

Pieturzīmes

• Jaunā Rīgas teātra aktieris.
• Dzimis 1975. gada 7. oktobrī Jelgavā.
• Spēlējis arī Nacionālajā teātrī un Dailes teātrī, bet kopš 1997. gada – Jaunajā Rīgas teātrī.
• Saņēmis Harija Liepiņa balvu, Spēlmaņu nakts apbalvojumu par izrādi Ziedonis un Visums, Lielo Kristapu par lomu Aika Karapetjana filmā Pirmdzimtais.
• Lomas izrādēs Baltais helikopters, Vēstures izpētes komisija, Cerību ezers, Cerību ezers aizsalis, Pēdējā Ļeņina eglīte, Latviešu laupītāji, Kārkli, Divpadsmit krēsli, Oblomovs un citās. 
• Lomas filmās Homo novus, Seržanta Lapiņa atgriešanās, Rūgtais vīns, Medības, Likteņa līdumnieki, Likteņdzirnas un citās.  
• Precējies, četri bērni: Emīls, Rūta, Krišs, Zīle.
 

– Kā jūs pārlaižat šo ziemu?
– Esmu padevies un nopircis skārienjutīgo telefonu. Pandēmijas laikā vairs nevarēju turpināt stilot. Vēl līdz septembrim man bija podziņu telefons, un likās, ka spēšu pie tā noturēties, bet izrādījās – tehnoloģijas ir viens no pandēmijas pārvarēšanas veidiem, tās šo laiku ļauj izdzīvot daudz nesāpīgāk.

Tieši pēdējā mēneša laikā aizvien biežāk sapnī redzu, ka esmu uz skatuves.

Tā ir tā lielā laime nelaimē. Pirms gadiem desmit būtu pavisam cita bilde. Tagad mēs attālināti plosāmies ne pa jokam, arī daļa mēģinājumu, kad strādājam ar tekstiem, notiek zūmā. Tik ilgi pie podziņu telefona turējos arī tāpēc, ka gribēju pats būt informācijas šķirotājs, un tas pats attiecas uz sociālajiem tīkliem, kuros joprojām neesmu, jo tie piedāvā tik ļoti daudz informācijas. Vai mums vajag vairāk informācijas?

– Jaunajā Rīgas teātrī nekas nav beidzies, un tagad Pēteris Krilovs iestudē Džeimsa Džoisa Dubliniešus. Atzīšos, trīs reizes esmu mēģinājusi lasīt Džoisa Ulisu, bet neesmu varējusi izlasīt līdz galam. 
– Tā latiņa ir augsta, jo Džoisam īpaši nerūp tas, ka mūsdienu cilvēks varētu daudz ko nesaprast par tālaika Īriju. Pašlaik lasu Ulisu, esmu pieķēries ar trešo vai ceturto reizi – tam var sagatavoties, ja iepriekš izlasa viņa īsos darbus, arī Dubliniešus. Tādā ziņā šis laiks ir svētīgs, jo varu pieķerties ilgi atliktām grāmatām. Pavasarī, mājsēdes pirmajā posmā, Jaunā Rīgas teātra aktieri pēc Gundara Āboliņa idejas lasīja grāmatas, un tad es atļāvos to prieku kopā ar klausītājiem kameras priekšā izlasīt to, ko sen jau biju sev grāmatplauktā atlicis un nebiju paguvis izlasīt, – Skalbes Mazās piezīmes. 

– Pavasarī tās paklausījos. Mazās piezīmes ir tāda lēnā literatūra, kur vajag daudz laika un līdzi domāšanas. Jums dzīvē ir tik daudz lēnā laika?