Agnese Rutkēviča: Decembra tumsā vissvarīgāk ir pieskarties un ļaut sev pieskarties
Svētku un pandēmijas laikā varu novēlēt tikai vienu – izslēdz telefonu un ieslēdz cilvēku! Piezvani mammai, ej pastaigāties ar suni. Nobučo to, kuru mīli. Jo rīt tā visa var nebūt.
Foto: Vita Radziņa
Manos austos goda svārkos
Iztrūkusi viena poga –
Tā jums šodien atspīdēja
Kā zvaigznīte aiz loga.
Bērnībā es domāju, kāpēc mani vecāki nevarētu būt tādi katru dienu, jo zem Ziemassvētku vecīša kostīma es ieraudzīju citādus cilvēkus – mazliet priecīgākus.
Tas ir dzejolis no Kārļa Vērdiņa 2015. gadā izdotā dzejas krājuma Pieaugušie. Atšķīru to nejauši, vienkārši palasīt. Un tieši šī četrrinde uzjundīja dīvainas bērnības atmiņas, varbūt pat ne dīvainas, bet mazliet skumjas.
Kamēr esam bērni, mēs gaidām brīnumu. Bērns vienmēr gaida. Viņš nekur nesteidzas. Kad pieaugam, gaidīt kļūst arvien grūtāk. Un brīnumus pieaugot mēs vairs negaidām – mēs esam tie, kuriem tie jārada. Ziemassvētki bērnībā man vienmēr šķita mazliet skumji, bet es tos ļoti gaidīju. Vēstules Ziemassvētku vecītim es rakstīju un atstāju uz palodzes, lai gan zināju, ka no rīta šo vēstuli paņems mana mamma, jo parasti visu, ko es vēlējos, atradu zem eglītes. Pārsvarā tās bija rotaļlietas. Visvieglāk ir vēlēties lietas. Bērnība ir tauste. Bērns tic brīnumiem ar rokām. Ar tausti, kuru vada iztēle. Pieaugot mums šī viena poga no bērnības goda svārkiem iztrūkst, un mēs šo pogu meklējam visu pieaugušo dzīvi. Mēs to vairs nemeklējam ar tausti, bet ar redzi. Pieaugšana ir redze. Visgrūtāk ir ieraudzīt neskatoties – tas ir iekšējās redzes rūdījums.
