Laura Mihelsone par meitas piedzimšanu un jauno dzīvi: To filmās neviens nerāda!

– Saprotu, ka nupat esi atgriezusies darbā… Kā tu jūties?
– Zini, esmu ļoti priecīga, jo man pietrūka darba ikdienas, ritma, režīma. Man ir elastīgs darba grafiks – varu strādāt gan klātienē, gan attālināti. Ļoti novērtēju priekšrocību, ka, strādājot tik dinamiskā vidē, varu apvienot darbu ar ģimeni. Jūtos ļoti labi, lai gan sākums bija satraucošs – otrajā dienā pēc atgriešanās darbā Adele saslima, bet laikam tas ir klasisks gadījums. Nu jau slimošana ir aiz muguras. 

– Vai, atgriežoties darbā, nebija sajūtas, ka esi izrāvusies no tāda kā vāveres riteņa, no bērna kopšanas rutīnas?
– Mana pirmā sajūta bija, ka manī ir tik daudz enerģijas, vēlme visu ko dot, realizēties. Ar sevi biju sarunājusi, ka neesmu vāveres ritenī, centos dekrēta laiku uztvert kā kaut ko mainīgu, paņemt labāko no situācijām, kuras piedzīvoju. Katra situācija mainās no tā, kā mēs paši noskaņojamies. Ir grūti tie periodi, kad pats esi noguris, centies sadzīvot ar muguras sāpēm un vēl bērns slimo, – es centos to visu uztvert kā periodu, kas pāries.

Adele ir tēta meita. Ar to esmu absolūtā harmonijā, jo man dzīvē šīs privilēģijas nebija – es neaugu kopā ar savu tēti.

Esmu cilvēks, kam ļoti patīk visu saplānot, cik nu dzīve to ļauj. Tāpēc jau laikus sāku gatavoties, lai atgriešanās darbā nav emociju, stresa un haosa pilns brīdis. Pamazām mēģināju pierast pie jaunā ritma, jau divas nedēļas iepriekš sāku veidot savu režīmu, no rītiem cēlos agrāk, dzēru tēju, lasīju grāmatu. Veidoju savus rītus tā, lai pakāpeniski sev atvieglotu režīma maiņu.