Kā Latvijā dzīvo spāņa Horhes ģimene ar 7 bērniem: Mums jau gaidāms astotais!

Laikā, kad Latvija piedzīvo demogrāfijas krīzi, es no sirds ceru, ka Horhes stāsts iedvesmos kādu ģimeni radīt bērnus, nebaidoties no visām grūtībām, tostarp finansiālām, ko mūsdienās daudzi min kā būtisku faktoru. «Bērni ir Dieva dāvana un svētība,» saka Horhe. Un viņš nav nekāds bagātnieks! Nebūt ne, strādā četros darbos, lai samaksātu rēķinus un pabarotu ģimeni.

Kad cilvēki uzzina, cik mums ir bērnu, viņi mēdz teikt: o, tad jau tava sieva droši vien nestrādā!

Pēc izglītības Horhe ir zvērināts tulks spāņu-franču un franču-spāņu valodu kombinācijās, var tulkot gan mutiski, gan rakstiski, nodrošināt sinhrono tulkojumu konferencēs, kā arī tulkot oficiālus dokumentus. Viņam ir arī angļu, itāļu un krievu valodas tulka kvalifikācija, un vēl viņš prot vācu, mazliet japāņu un, jā, arī latviešu valodu – ja jūs dzirdētu, cik labi Horhe runā latviski! Taisni žēl, ka nevaru jums, lasītāji, atskaņot mūsu sarunu. Apbrīnojami plašs vārdu krājums, ļoti laba izruna – stāstot viņš brīžiem pats sevi palabo, atrodot precīzāku vārdu vai izlabojot locījumu. Un viņš lieto arī tādus vārdus, kādus dažs labs latvietis nemaz tā nemēdz lietot! Piemēram, pērn, vērīgs, dumpoties, teicienus nauda neaug kokos, rit kā pa sviestu un tamlīdzīgi. Cienījami! 

Bērni vispirms

«Mēs apprecējāmies jauni – man bija 25, Sonjai 22 gadi,» stāsta Horhe. «Joprojām esam jauni, bet mums jau gaidāms astotais bērns, ar prieku sagaidām katru mazuli, kurš ienāk mūsu ģimenē!

Nē, tas nav tā, ka vienmēr starojam pārspīlētā sajūsmā, jo esam tikai cilvēki, un ar tik daudziem bērniem daudz kas nav viegli. Bet mūsu attieksme ir – ja Dievs mums dod, mēs pateicīgi pieņemam.

Zinu, ka mūsdienās ir daudz jaunu cilvēku, kuri grib vispirms nopelnīt naudu, turpināt studēt un izglītoties, un bērnus «kaut kad pēc tam». Mēs visu darījām otrādi. Dieva svētīta laulība vispirms, tad bērni un tikai pēc tam darbs – iztikšana, protams, ir svarīga lieta, bet es runāju par vērtību prioritātēm. Mēs abi ar Sonju esam uzauguši kristīgās ģimenēs, kur Dievs ir visa centrā, un tāpēc ir paļāvība, ka viss būs kārtībā. Mani vecāki gribēja lielu ģimeni, bet mammai bija lielas problēmas dzemdībās – man ir viena māsa un viens brālis, divus bērniņus mamma zaudēja, un, kad viņa dzemdēja manu jaunāko brāli, gandrīz pati arī aizgāja, tāpēc vecāki nolēma, ka vairs nevar atļauties riskēt. Manai sievai Sonjai ir seši brāļi un viena māsa, un mana sievasmāte ir brīnišķīga, ļoti enerģiska un vēl joprojām jauna sieviete! Kad mēs ar Sonju precējāmies, daudzi neticēja, ka viņa ir sievas māte, domāja, ka māsa.

Tāda pati – priecīga un enerģiska kā viņas mamma – ir arī mana sieva, kuru ļoti mīlu. Kad cilvēki uzzina, cik mums ir bērnu, viņi mēdz teikt: o, tad jau tava sieva droši vien nestrādā! Nē, Sonja arī strādāja, skolā mācīja spāņu un angļu valodu.

Pirmajos mēnešos Latvijā mana alga pat nebija nulle, tā bija mīnus divi, trīs tūkstoši. 

Tagad viņa ir dekrēta atvaļinājumā, bet, kā jau var nojaust, mums mājās darbu netrūkst! Es vienmēr saku – mana sieva strādā katru dienu! Tas ir pilna laika darbs un iespaidīgos apjomos. Cita lieta, ka viņas darbs nav apmaksāts.»

Misijā uz Latviju

«Spānijā mums ar sievu klājās labi – bērni, labs darbs, viss kārtībā, bet mēs jutām, ka Dievs mūs aicina darīt ko vairāk, dalīties ar savu prieku par dzīvi, ticību, par Dieva dāvanām. Neokatehumenālā ceļa ietvaros uzzinājām par iespēju piedalīties katoļu misijā pasaulē un iedevām savus kontaktus. Taču uznāca kovids, nācās nogaidīt. Tad piedalījāmies vairākās misijas intervijās. Jo tas nav tik vienkārši – ja vēlies, lūdzu, brauc! Piemēram, ja kāds no ģimenes bērniem nevēlas pārcelties uz citu valsti, tad ģimene nevar braukt – īpaši, ja bērns ir vecāks par divpadsmit gadiem. Domāju, tā ir arī pareizi, jo, kad esi misijā, mainās visa dzīve, apstākļi ir grūti, un, ja tādā brīdī kāds no bērniem dumpojas pret notiekošo, ir ļoti sarežģīti. Lai arī tas nav kā obligāts nosacījums, ģimenēm vaicā arī par valodu zināšanām – mana sieva runā spāņu, franču, angļu valodā, nu jau arī latviski, bet es bez jau minētajām zinu arī itāļu, vācu un krievu valodu. Pēc izglītības esmu tulks – jaunībā sākumā studēju savā dzimtajā Spānijas pilsētā Granadā, tad Francijā un vēl Krievijā, tāpēc zinu arī krievu valodu.

Mūsu katoļu misijas nosaukums ir Ad Gentes – no latīņu valodas tulkojot, tas nozīmē Priekš pagāniem, cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu. Mūsu misija pieder katoļu baznīcai, bet ne konkrētai draudzei. Mums jādzīvo kā kristiešiem, lai ar savu dzīvi, darbiem un mīlestību parādītu, ka Dievs ir un ka ar Viņa gādību iespējams saņemt arī bērnus kā dāvanu, nevis ieplānot –  mums būs viens, varbūt divi, bet ne vairāk kā trīs, jo mums tāds budžets, mums nav pietiekami daudz vietas, naudas, laika… Mēs vienkārši zinām, ka ir kāds, kurš mūs mīl tik ļoti, ka parūpēsies par mums. Mēs nesakām, ka tikai mūsu Dievs ir vienīgais un pareizais, ka mēs esam paši labākie, mums arī nav uzdevuma kādu cilvēku iesaistīt savā misijā. Mēs varam vēstīt tikai to, ka mūsu dzīve liecina par Dieva bezgalīgu mīlestību un rūpēm.

Ar pirmo mājvietu Latvijā mums nepavisam negāja gludi.

Un tas nebūt nav šādi – ja tu vienmēr būsi labs cilvēks vai ja tu nekad nekļūdīsies, tad Dievs nodrošinās, ka tev vienmēr klāsies labi un viss ritēs kā pa sviestu. Nē, būs arī ciešanas, slimības, naudas grūtības. Taču pāri visam ir Dieva mīlestība, mēs to esam pieredzējuši, un tāpēc mums jādalās ar citiem piedzīvotajā, jāstāsta par to. Tas ir kā līdzībā – iedomājies, ja man piederētu pasaulē garšīgākās tortes recepte un es to gatavotu tikai sev, nedaloties ar citiem. Tas būtu egoistiski un savtīgi, un cilvēki nemaz nezinātu, cik laba ir šī torte! Šeit nav runa par izdevīgumu, misionāri nesaņem algu, tā ir misija un atteikšanās. Kad izvēlies šo ceļu, tu zini, ka tava alga būs nulle, līdz neatradīsi darbu. Pirmajos mēnešos Latvijā mana alga pat nebija nulle, tā bija mīnus divi, trīs tūkstoši. 

Misijas ietvaros mūsu kopiena tiekas Zolitūdes mikrorajonā – kad pirms vienpadsmit gadiem šeit notika šausmīgā traģēdija, iegrūstot lielveikala Maxima griestiem, arhibīskaps Stankevičs mūsu baznīcas grupas atbildīgajam lūdza dibināt misiju tieši Zolitūdē. Tolaik izvēlējās pirmos misionārus – viena ģimene bija no Itālijas, viena no Polijas, viena no Spānijas, bija arī priesteris. Viņi noīrēja nelielu telpu, kur notika Svētā mise, Dieva vārda liturģija, kā arī citi pasākumi pieaugušajiem un arī bērniem, sarunas par to, kas ir baznīca šodien, kā mums dzīvot kā kristiešiem, kā nest gaismu savā un citu dzīvēs.»

Jāstrādā vairākās vietās

«Ar pirmo mājvietu Latvijā mums nepavisam negāja gludi. To bijām atraduši, vēl Spānijā dzīvojot, bet, kad ieradāmies uz vietas, redzēju, ka nav izdarīts nekas no tā, ko pēc fotogrāfijām biju e-pastos lūdzis nokārtot un saremontēt… Jo sarakstoties īpašnieki spieda tikai uz vienu: apmaksājiet trīs mēnešu īri uz priekšu un, kad ieradīsieties šeit, mājā viss jau būs izdarīts un kārtībā. Izrādījās, ka mājas īpašnieki bija, vienā vārdā sakot, krimināli. Man šķiet, tas ir viņu bizness – izlikt māju īres tirgū ar zemāku cenu, lai ātri pievilinātu naivus īrniekus. Tā bija tā dēvētā dvīņu māja, īpašnieki dzīvoja vienā, mēs otrā. Nemitīgi bija problēmas. Viņi solīja, ka saremontēs krānu vannasistabā otrajā stāvā, taču jau pirmajā naktī, kad bijām nomazgājušies dušā, ūdens tecēja pirmā stāvā hallē no griestiem. Solīja, ka būs apkure, bet nebija…

Šeit, lai varētu nomaksāt rēķinus un īri, jāstrādā trijos vai četros darbos!

Papildus tam visam viņi bieži dzēra alkoholu un smēķēja marihuānu, naktīs trokšņoja. No rītiem, kad mums vajadzēja doties uz darbu, nereti mūsu automašīnai priekšā bija sabraukušas viņējās un viņu viesu. Gribējām dabūt atpakaļ savu naudu, mēnesi iepriekš brīdinājām, ka neturpināsim šeit dzīvot. Īpašnieks sāka kliegt, ka nekādas pretenzijas nepieņem, ka es varot saukt policiju, bet pēc tam būs sekas… Beigās tikām prom, atstājot to māju labākā stāvoklī, nekā saņēmām.

Tad atradām netālu jaunu mājvietu – tur viss ar saimniekiem bija kārtībā un arī pati māja laba. Trīs stāvi, pirmais visplašākais, otrais vidēji liels un trešajā tikai viena istabiņa. Kāpņu vietā starp stāviem bija atvērta telpa, mājas kubatūra liela, un drīz vien apkures rēķins mums izrādījās nepaceļams. Šajā posmā mums ar ziedojumiem daudz palīdzēja mūsu draudze no Spānijas, jo pašu ietaupījumi bija cauri jau pirmajos trijos mēnešos. Tolaik mācīju valodas tikai mācību centrā Mārupē, tad iepazinos ar bērnudārza Marijas Bērnu māja vadītājām, joprojām abos šajos Montesori pedagoģijas pieejas bērnudārzos pasniedzu spāņu valodu. 

Otrajā gadā mēs jau varējām tikt galā ar saviem ienākumiem, es dabūju vēl vienu darbu vienā privātskolā par franču valodas skolotāju.

Šeit ir likums, ka ārzemnieks nevar iedot savam šeit dzimušajam bērnam tādu vārdu, kādu vēlētos.

Tāpat pasniedzu arī privātstundas, priecājos, ja man piedāvā kādus gabaldarbus, piemēram, nesen iztulkoju un ierunāju tekstus audiogidam, kas pavadīs tūristus pa Rīgu. Labprāt strādātu arī šeit par gidu, kā to darīju Spānijā, bet pagaidām nav izdevies atrast piemērotu darbu, jo Latvijā papildus jādomā par izdzīvošanu ziemas sezonā – Granadā man bija darbs visu gadu, šeit tūrisma sezona tomēr ir krietni īsāka. Tūrisma jomā Spānijā man bija labs darbs – bieži pietika pavadīt tikai vienu vai divas ekskursantu grupas un pēcpusdienās varēju būt kopā ar ģimeni, darīt citas lietas. Alga bija pietiekama, lai samaksātu rēķinus un vēl ietaupītu. Šeit, lai varētu nomaksāt rēķinus un īri, jāstrādā trijos vai četros darbos! Pāri gan nekas īpaši nepaliek, bet mums pietiek, esam pateicīgi Dievam, ka viss šādi sakārtojies.»

Divi uzvārdi visam mūžam

«Mūsu septītais bērniņš piedzima Latvijā. Šeit ir likums, ka ārzemnieks nevar iedot savam šeit dzimušajam bērnam tādu vārdu, kādu vēlētos, – jaunāko dēliņu gribējām saukt par Andres Vicente, bet nācās rakstīt iesniegumu Latviešu valodas aģentūrai, lai viņi pateiktu, kāds būs ekvivalents šim vārdam latviski. Tā nu mums ir Andris Vincents, kuru mīļi dēvējam par Andrīti. Un vēl – visās spāņu valodā runājošās valstīs (Spānijā, Argentīnā, Venecuēlā, Kostarikā un citur) bērnam pirmais uzvārds ir no tēta, otrs no mammas. Tāds tas paliek visu mūžu, precies, šķiries, vienalga. Bet, kad reģistrējām Andrīti, mums pateica, ka jāizvēlas vai nu mans pirmais uzvārds, vai abi, vai Sonjas pirmais uzvārds vai abi. Nedrīkstēja tā, kā ir jādara Spānijā! Tā nu reģistrējām kā Andri Vincentu ar maniem diviem uzvārdiem, bet pēc tam ar šo dokumentu un saviem spāņu dokumentiem devāmies uz Spānijas vēstniecību, kur noformējām dēlam spāņu pasi, kā pieklājas, ar vārdu Andres Vicente Carrillo González – uzvārds Kariljo no manas puses, Gonsaless no mammas puses.

Mana pirmā uzvārda Carrillo izcelsme meklējama Spānijas ziemeļos, un viena no tā nozīmēm ir vaigi – leģenda vēsta par diviem brāļiem, kuri bija ļoti līdzīgi, un cilvēki viņus dēvēja par diviem vaigiem. Otrs uzvārds no mammas man ir Vazquez, kas cēlies Galīcijas reģionā Spānijas ziemeļrietumos. Savukārt manas sievas uzvārds no tēva puses ir González – ļoti slavens, populārākais spāņu uzvārds, bet no mammas viņai ir sens franču izcelsmes uzvārds Narbona, kura izcelsme meklējama saistībā ar Francijas pilsētu Narbonnu.

Esmu pieredzējis, ka latvieši ļoti novērtē, ja redz, kā cenšamies runāt latviski. 

Katrai paaudzei uzvārds mainās, tātad mūsu bērniem uzvārds ir Kariljo Gonsaless, un visiem ir arī divi vārdi, lai piešķirtu vēl papildu domu un nozīmi, – Ruben Elias (11 gadi), Teresa de Jesus (10), Maria Elia (8), Sofia Elvira (7), Irene Viktoria (5), Ester Alicia (3,5) un Andres Vicente (2). Mūsu meitiņai, kurai ar Dieva svētību vēl tikai jāpiedzimst aprīļa beigās, būs vārds Natalia Esperanza. Natalia nozīmē piedzimšana, bet Esperanza – cerība. Mums ģimenē ir mīļas arī iesaukas, piemēram, mazo Andrīti saucam par Kāmīti viņa tumšo, dzīvīgo ačteļu dēļ, kas ir gluži kā kāmītim. Meitiņu Ireni dēvējam par Molletitos – mollete ir tipiska maizīte Antekerā, Spānijā, kur dzīvojām trīs gadus. Maize ir plāna, balta un apaļa, gluži kā Irenes sejiņa! Savukārt mazo Esterīti esam iesaukuši par Kotletīti.» (Mīļi smaida.)

Valodas un mūzika

«Es vienmēr saku, ka katram cilvēkam ir savs talants. Daži ir īpaši apdāvināti, bet dažiem ir kāds neliels talants. Esmu ļoti pateicīgs par savu talantu iemācīties valodas. Man vienmēr paticis iemācīties kaut ko jaunu, un valodas sākotnēji var mācīties patstāvīgi, jebkurā sev izdevīgā laikā un par velti! Jau iepriekš, gatavojoties braucienam uz Latviju, sāku mācīties latviešu valodu, jo zināju, ka bez valodas būs grūtāk. Un jāsaka, ka ne velti – esmu pieredzējis, ka latvieši ļoti novērtē, ja redz, kā cenšamies runāt latviski. 

Man jau bija pieredze ar grūtām valodām, piemēram, bija jāpiepūlas, lai krieviski runātu gramatiski pareizi ar locījumiem, tas dienvidniekam ir diezgan traki! Savukārt itāļu, franču, spāņu valodai ir kopīga izcelsme, ar tām ir vienkāršāk. Jā, latviski iemācīties man palīdzēja tas, ka jau zināju krievu un arī vācu valodu. Latviešu valodā ir abu šo valodu ietekmes, arī gramatikas loģikā ir līdzības – ar priedēkļiem, struktūrām, locījumiem. Fonētika nepavisam nebija vienkārša! Tādi vārdi kā, piemēram, šķērslis vai šķiņķis – ārprāts! (Smejas.) Spāņu valodā arī ir skaņa ņ, bet mēs nesakām š, č un ņ vienā vārdā. Piemēram, jamon – šķiņķis spāņu valodā. Vienkāršs, viegli pasakāms vārds, izrunā hamon, skan garšīgi, vai ne? Toties šķiņķis ir kaut kāds pārpratums! (Smiekli.)

Minimāls vārdu krājums man ir vēl vairākās citās valodās, piemēram, reiz bijām ar ģimeni Polijā, un iepriekš biju šo to iemācījies, lai varētu elementāri saprasties. Vissvarīgākā lieta, lai iemācītos valodu, ir būt ziņkārīgam un zinātkāram – jāklausās, jābūt vērīgam, jāuzdod jautājumi. Jāiemācās pamatvārdi, tādi kā jā, nē, nekad, vienmēr, šodien, vakar, rīt, daudz, maz, tur, šeit. Vēl svarīgi zināt vietniekvārdus – es, tu, viņš, viņa, mēs. Un kādus desmit, divdesmit darbības vārdus – ēst, iet, dzert, strādāt, dzīvot, zināt, maksāt, braukt, studēt, skriet, nest, pirkt, dot, ņemt, runāt, dziedāt utt. Šos pamatus es zinu daudzās valodās! Un ar to jau var saprasties, pēc tam tikai jātur ausis vaļā, jāklausās, kā runā citi, un jāmācās. Ļoti svarīga ir pareiza izruna – pat ja kādā valodā zināsi tikai minimumu, cilvēkiem šķitīs, ka tu jau runā diezgan labi!

Kad dzīvojām Spānijā, ar bērniem mājās vienmēr runāju angliski, lai iemācās valodu. Un tas bija noderīgi, lielākajiem bērniem bija daudz vieglāk iedzīvoties skolā Latvijā (Bērni mācās Rīgas Katoļu ģimnāzijā. – aut.), kur angliski saprot daudzi, bet spāniski ne. Kopš esam Latvijā, angliski ar bērniem vairs nerunāju, tagad vairāk spāniski un latviski.

Otrajā gadā šeit man ļoti sāka sāpēt locītavas – ceļi, potītes, pleci, plaukstas locītavas, pirksti. Mitruma dēļ.

Bērni diezgan labi prot arī itāļu valodu, jo šeit mums ir misijas kopienas draugi no Itālijas un mēs bieži tiekamies.

Muzikālā dzirde un valoda ir ļoti saistītas, tāpēc man nav grūti iemācīties jaunu valodu – kā saka, dzirde jau tam ir gatava. Spānijā, kad mums bija vēl tikai trīs bērni, es brīvajā laikā varēju pamācīties dziedāt, man ļoti patika, un skolotāja man teica – tu esi apdāvināts, attīsti to! Pēc tam man nav bijis laika un arī līdzekļu, lai turpinātu privātstundas, bet ceru to vēl kādreiz turpināt. Es spēlēju ģitāru, man ļoti patīk dziedāt, labprāt mācītos dziedāt klasisko operas mūziku, esmu tenors.»

Pietrūkst Spānijas saules un produktu 

«Man patīk, ka šeit, Latvijā, cilvēki ir lepni par savu folkloru, kultūru, valodu, svētkiem. Lai arī Latvija ir maza valsts un nav piedalījusies meganotikumos pasaules vēsturē kā, piemēram, Spānija, latviešiem ir augsta nacionālā pašapziņa. Tā esmu novērojis. Man bieži vaicā, vai pirms misijas es tādu Latviju vispār zināju. Jā, zināju gan! Jau bērnībā man ļoti patika ģeogrāfija, tāpēc piecu, sešu gadu vecumā kartē jau varēju parādīt visas pasaules valstis! Arī karogus zināju. Un vēlāk es arī uzzināju, ka Latvijai ir sava, latviešu, valoda. Granadā, kur strādāju tūrisma firmā, man bija kolēģe latviete, vārdā Zane! Tolaik jau biju iemācījies pateikt paldies, labdien, ar interesi klausījos, kā viņa runāja pa telefonu ar saviem latviešu radiniekiem.

Jā, man pietrūkst Spānijas. Īpaši jau saules, protams! Manā dzimtajā pilsētā Granadā ir ap 320 saulainu dienu gadā… Otrajā gadā šeit man ļoti sāka sāpēt locītavas – ceļi, potītes, pleci, plaukstas locītavas, pirksti.

Dažādo čili man pietrūkst, svaigas čoriso desas un svaigas asinsdesas.

Mitruma dēļ. Neesmu bijis pārāk slimīgs, abi mani vecāki ir ārsti, no bērnības atceros, ka vajadzēja būt ļoti slimam, lai varētu neiet uz skolu! Šķiet, tikai desmit dienas savulaik tiku kavējis skolu, kad man bija pneimonija. Jā, bet Latvijas klimats kaut kā spēcīgi ietekmēja. Pastiprināti dzēru vitamīnus, un beidzamos desmit mēnešus ir labi, sāpes locītavās vairs nenomoka, varbūt esmu jau pieradis pie šejienes laikapstākļiem. Ar sievu mēdzam par saules trūkumu šeit jokot: «Paldies Dievam, ka mūsu saule ir Jēzus Kristus! Viņš ir vienmēr, atšķirībā no saules Latvijā.» (Smejas.)
Esmu pārsteigts, ka Sonja reti sūdzas par laikapstākļiem, jo viņa uzauga Malagā, kur skaitās vislabākais klimats Eiropā, ja neskaita salas. Saule tur spīd pat 330 un vairāk dienas gadā!

Ir arī dažādi pārtikas produkti, kuru man pietrūkst. Piemēram, safrāna, kas šeit, Rīgas Centrāltirgū, maksā piecreiz dārgāk nekā Spānijā. Safrāns daudzās receptēs ir ļoti nepieciešams, piemēram, paeljā. Vēl ir tāds spāņu ēdiens, kur bez safrāna nevar, – tur ir vistu aknas, tās apcep pannā olīveļļā, pievieno mandeles un pētersīļus. To visu sablendē. Tad apcep pannā vistas stilbus, liek katlā, pārlej ar ūdeni un vāra, klāt pievieno sablendētās aknas ar mandelēm, sanāk tāds garšīgs sautējums. Dažādo čili man pietrūkst, svaigas čoriso desas un svaigas asinsdesas. Zivis, protams! Spānijā zivju ēdienus ēdām bieži, šeit nav lielas izvēles, kvalitāte vidēja un turklāt vēl ir ļoti dārgi. Cenšamies vismaz vienu reizi nedēļā tomēr zivis ēst. Piemēram, cepu veselas zivis ar citronu, pētersīļiem, baltvīnu, puraviem, sāli un pipariem. Jā, arī vīni te ir dārgi. Spānijā daudz vīna izmantoju tieši ēdiena gatavošanā – te tik bieži nevaru to atļauties.» (Smejas.)

Lielas ģimenes menedžments 

«Ja mājās man ir brīvs laiks, ģimenei gatavoju es, ja ir jāstrādā – tad Sonja. Vispār mums pa gadiem ir izveidojies tā – jo vairāk bērnu, jo biežāk gatavoju es, bet sieva dara citus darbus. Ēdiens jāgatavo katru dienu, ēdēju esam daudz – ja ir vieta saldētavā, uztaisu ar rezervi, lai var sasaldēt, jo saldēti ēdieni lielā ģimenē ļoti noder. Esmu arī ģimenes iepirkšanās menedžeris, zinu, kur izdevīgāk var nopirkt ikdienas produktus, sekoju līdzi akcijām un atlaidēm.

Kad cilvēki vaicā, cik ilgi mēs šeit būsim, mums nav atbildes, jo nezinām Dieva plānus.

Man patīk gatavot, mīlu dažādu pasaules tautu ēdienus, eksperimentēju ar garšvielām un sastāvdaļām. Kā pavārs esmu radošs, bet bieži gatavoju arī tradicionālus spāņu virtuves ēdienus, piemēram, lēcas ar dārzeņiem, turku zirņus ar cūkas taukiem, vistas stilbiņiem un dārzeņiem spiediena katlā, vistas zupu ar puraviem un burkāniem. 

Labprāt nogaršoju arī kaut ko jaunu. Šeit, Latvijā, man ļoti garšo ķiploku grauzdiņi, cepetis, kūpinātas zivis. Mums Spānijā, kā jau dienvidu zemē, ir vītināta gaļa, sālītas zivis, kūpinājumu ir ļoti maz. Esmu atklājis bietes! Spānijā ļoti reti kāds ēd bietes, it kā tādu sakņu vispār nebūtu, bet šeit bietes ir iecienītas. Man patīk! Esmu iemācījies vārīt arī zupas latviešu gaumē – ar dažādām saknēm, kāpostiem, dillēm. No rītiem ēdam vairāk nekā, piemēram, itāļi, kuri apēd kaut ko mazu un saldu, izdzer mazu espreso, un viss. Mums, spāņiem, iecienītas arī sāļas brokastis – manā reģionā tās tipiski ir 2–3 tostermaizes, pārslacītas ar olīveļļu, rīvētu svaigu tomātu, mazliet oregano, sāls. Pa virsu vēl var būt siers vai vītināts šķiņķis. Un normāla kafijas krūze, apmēram ceturtdaļlitra.

Katram ir savi uzdevumi, bet visi zina, ka svarīgākais ir mammas un tēta laulība, jo no tās viņi var un varēs saņemt visu, lai augtu un attīstītos.

Ar pienu, puse kafijas, puse piena. Vakariņas Spānijā ēdām vēlu, desmitos, pusvienpadsmitos vakarā. Šeit gan iegājies mazliet agrāk. Gribētos biežāk kopā ar ģimeni arī pusdienot, bet tas ne vienmēr izdodas.

Mēs pieņemam un svētām katru dienu no jauna. Kad cilvēki vaicā, cik ilgi mēs šeit būsim, mums nav atbildes, jo nezinām Dieva plānus. Tos uzzināt cilvēka varā ir tikai katrā jaunā dienā, kad redzam, ko tā mums nes. Ja mums būs jādodas atpakaļ uz Spāniju, mēs to uzzināsim no Dieva rādītām zīmēm. Esam paļāvīgi. To saku arī tiem, kuri spriež: kā viņiem var būt septiņi bērni un vēl viens gaidāms, ja nav pat pastāvīga darba? Jo mēs zinām no pieredzes, ka Dievs ir labs un palīdz.

Arī bērniem to mācām un viņu audzināšanā ievērojam būtiskus principus. Bērniem ir droši jāzina, ka tētis un mamma mīl viens otru, jāievēro, ka pret brāļiem un māsām jāizturas labi, arī mājās ir jāpalīdz – jāsakārto sava telpa un rotaļlietas, no zināma vecuma jāpalīdz mājas darbos. Lielākajiem atļaujam doties jau pašiem ārā, uz veikalu iepirkties, piemēram. Katram ir savi uzdevumi, bet visi zina, ka svarīgākais ir mammas un tēta laulība, jo no tās viņi var un varēs saņemt visu, lai augtu un attīstītos. Kad ir strīdi, mēs uzstājam, ka ir jāatvainojas, jābūt pazemīgam, jālūdz piedošana. Jo mēs visi esam cilvēki un līdz arī to arī grēcinieki, mums ir tiesības kļūdīties un sadusmoties, bet pēc tam ir arī jāatvainojas. Abi ar sievu rādām bērniem priekšzīmi, kā tas jādara, nevar no bērniem prasīt kaut ko ievērot, ja vecāki paši rīkojas citādi. Katru svētdienu lūdzamies kopā –  spēlējam ģitāru un dziedam, lasām Bībeli, stāstām bērniem par notikumiem tajā.

Kad ir brīvāks laiks, labprāt apceļojam Latvijas pilsētas. Esam bijuši Cēsīs, Jelgavā, Ventspilī, Kuldīgā, Tukumā, Ogrē, Siguldā, Bauskā, Rundālē. Neesam bijuši Latgalē, šis piedzīvojums vēl priekšā. Izbraucienos dodamies ar auto, mums ir busiņš ar deviņām vietām, bet jau drīz vienas vietas pietrūks!»