Gads bez tēva. Rēzeknē nežēlīgi nogalinātā uzņēmēja Ļubkas dēla stāsts

2023. gada 17. novembrī Rēzeknē nogalināja uzņēmuma Lūsēni saimnieku Andri Ļubku – Laura tēvu. Kādai sievietei ērti izbraukt no stāvlaukuma traucējusi Andra mašīna. Pasūdzējās vīram Igoram Haitam, viņš atrada Andri, lielveikala stāvlaukumā nežēlīgi nošāva sievas un mazmeitas acu priekšā un pameta notikuma vietu. Pagājis gads. Haits joprojām ir apcietinājumā, tiesa tikko sākusies. 

Kaut kāds ambālis ņem un nošauj ne par ko! Tas mani rauj gabalos.

Stībrinīki. Ciems Ludzas novada Mežvidu pagastā. 1995. gadā dibināto Lūsēnu kokapstrādes ražotne atrodas gabaliņu aiz Rēzeknes uz Kārsavas pusi sprīdi no Krievijas robežas. Te top līmētas logu un durvju brusas, garumā audzēti dēļi, mēbeļu plātnes, bezzaru sagataves, šķelda, skaidas un briketes. Uzņēmums produkciju pārsvarā eksportē, gada apgrozījums mērāms vairāk nekā 10 miljonos, peļņa – miljonos. Otrs Lūsēnu darbības virziens ir graudkopība. Andra vairs nav, bet viņa darbu turpina 38 gadus vecais dēls Lauris.

– Lauri, tu jau gadu saimnieko viens…
– Kad tēvu nošāva, nevienā brīdī nebija pat prātā, ka es varētu neturpināt viņa iesākto. Nomest visu malā, atstāt novārtā būtu vislielākā necieņa pret sasniegto. 

Vienatnē noraudos kā jauns skuķis, bet ikdienā to nevaru izrādīt.

Sākums bija drūms. Pirms tam mums ar tēvu uzņēmumā bija katram savi pienākumi. Nevarēju saprast, kā viens uzreiz visu paķeršu, bet palīdzēja kolēģi – tagad mans apvārsnis ir krietni plašāks. Jutu, cik daudzi šaubījās. Sadarbības partneri ārzemēs, bankas ļoti bažījās: īpašnieks gājis bojā – kas būs? Vai mums jāuztraucas? Bija jāpierāda: chill, nomierinieties – jā, ir ļoti smagi, bet viss turpināsies. Darbinieki runāja: Andža ir prom – ko tagad? Mēģināju stāstīt, ka viss būs labi – zinu, ka tēvu aizstāt nevarēšu, bet centīšos būt kaut grams no viņa. Tēvs nejutās augstā plauktā, un arī es nejūtos – strādāju to pašu darbu, ko mani darbinieki, rokas nebaidos sasmērēt, kopā pasmejamies, aizbraucam medībās, copē, apķeramies, samīļojamies. Man noticēja, un viss turpinās – attīstāmies un investējam. 

– Pats sev tobrīd ticēji?
– Man nebija variantu. Nevarēju paņemt pauzi, lai padomātu. Mani izvilka darbs. Īpaši sākumā izpumpējos tik tālu, ka pat sapņus neredzēju. Līdzko brīvāks brīdis, prāts aizvilka atmiņās. Ja būtu ļāvies salūzt, arī Lūsēniem, visticamāk, būtu pielikts punkts. Joprojām ir brīži, kad sakāpj tā, ka vienatnē noraudos kā jauns skuķis, bet ikdienā to nevaru izrādīt, jo vadītājs nedrīkst būt vājš un ļengans – tas arī citos sāk sēt šaubas. Man jābūt ar enerģiju, ar vīziju, stingru tvērienu, arī māmuļai un māsai mans vājums būtu par smagu. 

– Kad Andri nošāva, cilvēki runāja: tik nejēdzīga, bezjēdzīga un neizprotama nāve!
– Tam nav un nevar būt nekādu atbilžu. Tēvs pārdzīvoja drūmos reketa laikus, kad viņa varēja jebkurā mirklī nebūt, – draudi, skauģi, nelabvēļi, negācijas, stress. Cik reižu uzņēmumu mēģināja ļaunprātīgi dedzināt! Visu izturēja! Bet kaut kāds ambālis ņem un nošauj ne par ko! Tas mani rauj gabalos. Liekot to dienu kā puzli, ir acīmredzama apstākļu sakritība, kas aizvelk līdz tieši tādam iznākumam, – pietika vienam, otram, trešajam mirkli kaut kur aizkavēties, un tā nebūtu noticis. Tagad zinu, ka taureņa efekts ir patiesība – maziem cēloņiem var būt ļoti liela ietekme. 

Kopā ar māmuļu vairākas stundas stāvlaukumā pie mirušā tēva gaidījām ekspertus.

Tēvu nošāva par to, ka nevarēja ērti izgriezties no stāvvietas! Nu sanāca kaut kas ne tā, pabļausties, aizmirsti un rimsties! Nespēju aptvert, kā mūsdienās cilvēks var brīvi braukāt ar šaujamieroci mašīnā! Tas nozīmē, ka neviens nav pasargāts. Cilvēks, kurš dienas laikā sabiedriskā vietā var kādu nošaut, ir bīstams sabiedrībai. Viņš agri vai vēlu kādu būtu nošāvis. Friziere ne tā nogriež matus – šauj nost! Veikalā kāds aizlien rindā pa priekšu – šauj nost! Skolotāja bērnam ieliek sliktu atzīmi – šauj nost! Varbūt mans tēvs izglāba kādu citu – viņam šis slepkava bija jāapstādina, jo upuris varētu būt ikviens no mums.

Todien biju ceļā uz Daugavpili. Piezvanīja māsa, kliedza. Metu riņķī, braucu, cik mašīna ļāva, tāda sajūta, ka pat neredzēju luksoforus – trūka elpas, lauza sirdi. Nevarēju iedomāties, ka īsā laikā var pārmalties tik daudz domu. Cerēju, ka tēvs vēl ir dzīvs.  

Kopā ar māmuļu vairākas stundas stāvlaukumā pie mirušā tēva gaidījām ekspertus. Tas ir normāli? Skaitīju lodes tēva krūtīs, bet tikmēr citi staigāja garām, filmēja, ­fotografēja, viņiem interesanti – guļ kaut kāds mironītis. Kur mēs, sabiedrība, ejam, kas tas ir!?

– Un tad vēl TV sižets, kurā šāvēja sieva visu pavērsa uz nacionālo naidu: Andris it kā esot runājis sliktu par krieviem un ebrejiem…
– Žurnālistei, kas man zvanīja un teica, ka gatavo sižetu, atbildēju, ka runāšu pēc bērēm. Sēdējām mājās noraudājušies pie svecītēm – kāds, ellē ratā, sižets! Visi tik kāri pēc sensācijām, ka ārprāts. Nožēlojami. Un vēl tā apvainot nogalināto tēvu! Ja esat vainīgi – turiet muti, nevis vēl mēģiniet sevi attaisnot! Stulbums! Jūs mums viņu atņēmāt, mazmeitas un māmuļas acu priekšā nošaujot, – tur vairs neko nevar mainīt, bet kāpēc vēl vajag viņa vārdu nomelnot! Mums uzņēmumā strādā 80 % krievvalodīgo! Tēvam nekad ne ar vienu nav bijis ne mazākais konflikts ne viņa tautības, ne ticības dēļ! Pilnīgs absurds!
Sievieti, kuras dēļ noslepkavoja tēvu un kura sižetā par viņu runāja sliktu, neesmu saticis. Neviens mūs nav uzmeklējis, neviens nav atvainojies. 

– Kur Andris apglabāts?
– Viņa pelnus izkaisījām uz ezera salas. Tēvs un māmuļa nedēļas nogalēs tur baudīja dabu, klusumu un viens otra klātbūtni. Tā mūsu ģimenei bija un ir īpaša vieta – aizbraucam ar laiviņu, ir mājiņa dzīvošanai, bērni spēlējas. 

Ja man būtu iespēja prezentēt kādu paraugpāri, visiem rādītu savu māmuļu un tēvu, īpaši pēdējos gados. Kā viņi abi bija samudžinājušies kopā – ar tik atklātām, sirsnīgām un mīlošām attiecībām. Skatījos, smaidīju, uzlādējos un teicu: es jūs apskaužu! Kā viņi rūpējās par mazbērniem – jābrauc ciemos, jāsagaida, jāpalutina, futbols opim ar mazdēlu jāuzspēlē. 

Skolā bieži kāvos tikai tāpēc, ka nevarēju izturēt apsaukāšanu: ā, tu jau biezais!

Tēvs bija sajutis, ka uzņēmumā vairāk svara var pārlikt uz mani, tāpēc beidzot bija laiks sev, māmuļai, mazbērniem. Pēdējos gados viņam sašķobījās veselība, sāka nodarboties ar cigunu, dažādām mentālām lietām, centās sev palīdzēt, meditēja un pierādīja, ka visas slimības tiešām ir galvā.

– Avīze Dienas Bizness ik gadu veido Latvijas 100 bagātāko cilvēku sarakstu. Pērn tavs tēvs būtu tajā debitējis, ierindojoties 64. vietā – Lūsēnu pašu kapitāls bija sasniedzis 14,37 miljonus eiro. 
– Tādus sarakstus nekad neesmu pat skatījies. Ne tēvam, ne man nav vajadzējis ekskluzīvus ceļojumus, glaunus auto, bling-bling rotaslietas vai sazin ko. Mūsu ­mērķis, gandarījums, kaifs un atalgojums vienmēr bija uzņēmuma attīstība – jauna iekārta, noasfaltēts laukums, priecājos, ja spēju pacelt algas darbiniekiem. Kāds lielās ar mersedesu? Man nevajag mersedesu! Redzi, man ir robots, kas liek granulas, – o, tā ir manta! Man nav mērķa sakrāt naudas maisu, gribu attīstīties. Noliec latiņu, bet, tikko to sasniedz, kļūst garlaicīgi, sāc stagnēt, atkal jāmeklē jauns mērķis! Tā ir dziņa aizsniegt kaut ko netverami tālu – aizsniegt sauli.

– Laukos ciena turīgus cilvēkus?
– Skolā bieži kāvos tikai tāpēc, ka nevarēju izturēt apsaukāšanu: ā, tu jau biezais! Jā, mēs bijām nopirkuši glaunāku mašīnu nekā citiem, bet vai kāds iedomājās un zināja, ko tas no mums prasījis? Mēs neviens bez darba negulējām – tēvs dienu no dienas strādāja mežā, mājās bija lopi, dārzi, malku gādājām! Domāju: jūs ne sūda nezināt, tikai gvelžat! Un tas man iedeva vēl papildu sparu, vēl aizsargkārtai ezītim spurīti uzaudzēja. Skauģi bijuši un būs visos laikos, tagad tam nepievēršu uzmanību. Tomēr gribētu kādreiz ar kādu skauģi apsēsties pie viena galda un parunāties par to, kā mums īsti gājis, lai saprot, ka nekas nav uzdāvināts, esam tādām klintīm cauri izgrauzušies! 

– Lūsēni apgroza miljonus, arī peļņa ir pieklājīga. Te tuvumā nav neviena veikala. Kur tērēt naudu?
– Uzņēmumā. Sievu un bērnus aizsūtu atpūsties uz siltām zemēm, bet pats palieku tepat, jo zinu, ka tur jau pēc divām dienām kļūšu neizturams, pikts un īgns, jo pārmetīšu sev: dīkdienis tāds, sēdi bez darba! Agrāk vismaz varēju pilnvērtīgi izbaudīt medības, bet tagad – nostāvu pusi dienas uz masta un sāku domāt: tā, tā, man jāizdara tas, tas un vēl tas, ko es te tik ilgi sēžu, labāk būtu darījis kaut ko lietderīgu…

Ome bija mans elks numur viens. Azbesta vecene!

Un braucu prom – uz darbu. Vairs nemāku atpūsties. Mana ome teica: «Grobā izagulēsīs!» Gan pienāks mans laiks – izaugs bērni, būs mazbērni. Tad man, tāpat kā tēvam, būs pelnīta atpūta – paņemšu beņķīti, apsēdīšos pie kāda čalojoša strautiņa un vienkārši sēdēšu. Grūti gan iedomāties sevi tā sēžam, bet sapņot nevienam nav ­aizliegts. Tagad jākapā!

– Kā tu esi izaudzis tik ­strādīgs?
– Darba tikums man no tēva, bet vēl vairāk no omes – mammas mammas. Viņa nāca no 10 bērnu ģimenes un apprecējās ar vīrieti, ko izvēlējās tēvs. Visu dzīvi smagu krustu nesusi, ome nekad nesūdzējās un nežēlojās – sēja, pļāva, malku skaldīja. Atnāca vakarā nostrādājusies, apsēdās, salika rokas un klusēja. Skatījos un sapratu: esmu visu dienu notrallinājis bezjēdzīgi, kamēr ome strādāja. Tas manī ielika apziņu, ka ir jāstrādā, turklāt bez norādēm: ieraugi pats darbu un izdari! Ome bija mans elks numur viens. Azbesta vecene!

Savu daļu spīta un izturības manī ielika arī četri gadi Krimuldas sanatorijā. Kad biju pavisam mazs, nokritu pa kāpnēm un traumēju gūžas. Kamēr citi bērni iepazina pasauli, skatījos četrās sienās, sākumā pat piesiets pie dzelzs gultas, lai lieki nekustētos. Kad jau drīkstēju staigāt ar kruķiem, ar citiem bērniem pat sacensības rīkojām, bet tie gadi, guļot gultā, mani pamatīgi norūdīja. Kā gribējās mājās… Attāluma un ierobežoto iespēju dēļ vecākiem mani apciemot bija visai grūti. Mamma un tētis no Mežvidiem uz Krimuldu ar motociklu atbrauca pāris reizes mēnesī. Atceros, viņi atbrauc, bet sanatorijā – karantīna, drīkst sarunāties tikai caur logu. Satikšanās prieks ir tepat, bet aizsniegt nevar – pa vidu stikls, un mēs raudam katrs savā pusē.

Tas, kas mani šodien uztur, ir sports. Ceļos agri rītos – četros, piecos –, izskrienu astoņus kilometrus, garāžā pacilāju svarus. Sportā izlādējos un uzlādējos – to gan man nevarētu atņemt. Man nevajag nekādus rezultātus, ne pēc kā netiecos, sportoju savam priekam. Ja braucu komandējumā uz ārzemēm, citiem līdzi uzvalks, man – skrienamās kedas. Izvēlos viesnīcu blakus sporta zālei vai ezeram, parkam, citādi virs manis sabriest melns mākonis. Sportoju tikai viens – kā vientuļais vilks, mežonītis. Māmuļa bieži vien teica: nē, Lauri, tu neesi mežonītis, tu esi pašpietiekams. Un, tu zini, tas izklausās labi.

– Lūsēniem ir lustīgi feisbuka ieraksti latgaliski. Akcijā Skriejīņs piec syltuma aizbraucat uz kādu pilsētu, paziņojat, kur atrodaties, un, kurš pirmais atbrauc, var noteiktā laikā pārmest savā mašīnā tik granulu vai brikešu, cik vien pagūst. Un tu to visu atraktīvi komentē. 
– Šajos video lieku ārā visu, ko domāju. Sākotnēji sociālos tīklus izmantoju, lai parādītu uzņēmumu un produkciju, bet tagad ķeru kaifu no cilvēku atsauksmēm. Zvana večiņa: «Man nevajag ne tās granulas, ne briketes, bet tos jūsu viģikus es gan skatos! Kad tad būs nākamā sērija?» Tas mani dzen darīt, dod sprakšķīti, dzinulīti. Sākumā cepos par heiteru komentāriem, tagad nelasu un nereaģēju, daru, kā jūtu, – nepatīk, neskatieties.

– Pirms dažiem gadiem Latgalē bija tādi plūdi, ka upes sāka tecēt uz otru pusi. Tu nevis čīkstēji, bet azartiski peldēji savā kviešu laukā. Šis video pārplūdināja sociālos tīklus, cilvēki priecājās un slavēja par to, ka nenokar degunu. Kā taviem labības laukiem klājas šogad?
– Raibi! Lauksaimniecībā atkal kārtējie pārsteigumi un izaicinājumi – kur nu bez tiem! Laikapstākļus pēdējos gados grūti nosaukt par palīgu, drīzāk riktīgs sprunguļu bāzējs riteņos. Zemniekam, kas grib izaudzēt graudiņu, ideālu apstākļu saimniekošanai ar katru gadu paliek mazāk. Tad par daudz mitruma, tad par maz, gari pavasari un auksti nelaikā, salnas un milzīgas lietavas, krusas un vēji. Graudu audzēšanu vairs grūti nosaukt par biznesu, drīzāk tā ir apmātība un pienākums pret zemi. Dzirdu, ka daudzi zemnieki ne tikai Latgalē, bet arī citur Latvijā domā par padošanos. Bet padoties grūti, sīkstums joprojām spirinās. Ja no paaudzes paaudzē zemi esi gadu desmitiem lolojis un auklējis, bail pat iedomāties situāciju, kad saistības tomēr nožņaudz tā, ka nav citu variantu. Neapskaužu cilvēkus, kas spiesti padoties. Latgalē, lai arī mazi saimnieciņi, tomēr atrod iespēju izdzīvot – kādu mežiņu pagriež, bet kopumā – drūmi. Zemnieks reāli ir spēlmanis – nevajag ne Holivudu, ne Lasvegasu! Biežās cenu svārstības gan izejmateriāliem, gan graudiem ir tik dramatiski neparedzamas un staigā augšā lejā kā opīša kardiogrammas izdruka – kaut ko prognozēt vai ieplānot nav iespējams. 

– Tu varētu zemi atstāt tukšu un graudus nesēt?
– Tā jau būtu nolaidība. Kurš izvēlējies iet zemnieka ceļu, neapēdīs lieku speķmaizes riku, bet graudiņu zemē iesēs – tas nav tikai bizness, bet dzīvesveids un pienākums. Ja vēl ģimene zemi mantojusi, lolojusi, pret to nevar izturēties vieglprātīgi. Zeme ir kā misija.

– Jums te arī ir mantotā zeme?
– Nē, Mežvidos esam ienācēji. Mamma un tētis nāk no Krišjāņiem, te viņus atveda darbs. Mamma bija feldšere, tēvs elektriķis un kaltes meistars, viņiem iedeva Līvānu tipa māju. 

Mana tēva stāsts ir paraugs tam, cik daudz cilvēks var sasniegt, sākot no pilnīgas nulles. Viss, kas viņam bija, – motorzāģis un motocikls, ar kuru braukt uz mežu. Parādīšu tēva pirmo Husqvarna zāģi. Līdz asarām priecājos skatīties, kā viņš stāstīja par katru tā skrambiņu: šito es iespiedu, laižot apsi, bet šitā – no egles. Tēva veco zāģi restaurējām. Uzbūvēsim jauno administratīvo ēku, nolikšu uz monumenta goda vietā zem stikla kupola. Tēva zāģis ir apliecinājums tam, ka ļoti daudziem ir līdzīgas izaugsmes iespējas: divas rokas, acis un kājas, bet tas, ko sasniegsi ar iedoto darbarīku, būs atkarīgs no paša. Tēvs ar savu zāģi, pacietību, gribasspēku un darbu sasniedza ellē ratā brīnumu lietas. Sākumā viņš zāģēja mežus, tad jau pa druskai, pa druskai atspērās, atvēra kokzāģētavu, pirmo lentzāģīti uzstādīja, sāka griezt dēlīšus. Palēnām pirka meža īpašumus, bet tiem bieži klāt nāca arī lauksaimniecības zeme.

Tēvs vienmēr teica: nav laika, nav laika – jāstrādā, bet tā ­gribējās kopā pamakšķerēt, paspēlēties…

Tantuki teica: nu, nopērc, dēliņ, kur tad es likšu tos pāris hektārus! Galu galā izrādījās, ka, saliekot hektāru pa hektāram, lauksaimniecības zemes ir gana daudz. Tātad – ar to kaut kas jādara! Sākumā nebija nekādas tehnikas, akmeņus no tīrumiem ar rokām lasījām. Drūmi gāja. Bet tagad skatos un priecājos, kā viss iekopts un attīstīts, – kādas ražas bija iepriekš un kādas tagad. Bet tam visam pamatā ir mežonīgs darbs.

Kad biju mazs, tēvu neredzēju. Izklausīsies sūri, bet vienīgais mūsu kopā būšanas brīdis bija vēlā vakarā pie vakariņu galda, kad viņš beidzot bija mājās. Lai gan ēst man nepavisam negribējās, nācu pie galda un vakariņoju kopā ar tēvu, lai tikai uz mirkli pabūtu kopā. Tēvs vienmēr teica: nav laika, nav laika – jāstrādā, bet tā ­gribējās kopā pamakšķerēt, paspēlēties… 

Bērnībā un tīņa gados man par to bija rūgtums, bet tagad tēvu saprotu. Par laimi, mēs visu paspējām izrunāt. Pagājušā gada maijā kopā ar tēvu devāmies medību braucienā uz Ameriku. Tēvs bija sūrais vecis, sentimentu no viņa nebija ko gaidīt, bet tur, Amerikas kalnos, dzelzs aizkars atvērās. Liekot man roku uz pleca, viņš teica: «Piedod, dēls, ka bērnībā tik maz bijām kopā.» Tas mums bija īpašs brauciens. Sēdējām un raudājām. Kalnu pakājē izrunājām visu nepateikto un ­izraudājām sasāpējušo. 

– Saviem bērniem velti vairāk laika? 
– Tāpat kā tēvam, arī man darbs ir viss – pienākums, hobijs un kaisle. Man ir puika un meitene – pieci un seši gadi. Reiz pieķēru savi bērniem sakām: nav laika, nav laika. Atcerējos, cik sāpīgi bērnībā man bija dzirdēt šos vārdus no sava tēva, tāpēc satrūkos un apzvērējos, ka vakaros stundu metu visam citam mieru un esmu ar bērniem – pačubināmies, paspēlējamies. Var jau meklēt atrunas – nepaspēju, nav laika, bet tā stunda bērniem ir jāatrod, kaut no miega jānogriež. Jau tagad saprotu, cik daudzus foršos mirkļus esmu palaidis garām. Zobiņu nākšana likās kā apgrūtinājums, bet tagad sev un citiem saku: muļķis! Jābauda viss, jo bērns aug hiperātri. Ir tik sasodīti laba sajūta, kad meita pieskrien un ieliek manā plaukstā mazu rociņu: «Tēti, tēti!» Sirds pašķiras. Kaut rauju sevi uz pusēm, bet mazumiņu laika saviem bērniem tomēr cenšos ­atrast, bet… grūti. 

Kopš tēva vairs nav, esmu pašā augšā – man nav neviena, kam pasūdzēties, uzticēt svarīgos lēmumus, nevaru pazust un ignorēt uzņēmumā notiekošo. Tagad teiktais izklausīsies skarbi, bet ģimene un bērni man tomēr laikam nekad nebūs pirmajā vietā – pāri visam būs darbs. Diemžēl. Es nevaru citādi. Lauksaimniecībā un kokapstrādē kopā nodarbinu 120 darbiniekus. Tas nozīmē, ka no manis atkarīga ne tikai paša ģimene un bērni, bet arī simts citu ģimeņu un bērnu dzīve. Es nevaru viņus uzmest. Arī maniem darbiniekiem jāgādā par ģimenēm, ir saistības, viņi ir atkarīgi no manas darbības un izaugsmes. 

Stresa brīžos, kad bija grūti un smagi, tēvs vienreiz, otrreiz teica: «Viss – pārdošu, nafig man to visu vajag!» Reiz neizturēju un paaugstinātā tonī teicu: «Nē, tēvs, beidz! Tā būtu padošanās, un tas būtu truli – mēs esam tā pērušies, lai kaut ko sasniegtu! Lai tā būtu pēdējā reize, kad tu tā saki, – negribu nemaz dzirdēt!» No tās reizes par padošanos no viņa vairs nedzirdēju ne vārda. 

– Vai tēvs tev lika saprast, ka agri vai vēlu tieši tu būsi Lūsēnu saimnieks?
– Tiešā tekstā viņš tā neteica un arī nekad netika uzspiedis man savu nākotni saistīt ar Lūsēniem. Pēdējos gados gan arvien vairāk ko uzticēja man un runāja, ka ir pelnījis atpūsties, – lai saimniekoju es. Bet pagāja divas dienas, un bija klāt, lai redzētu, kā viss notiek. Zinu – arī es nevarētu paiet malā.

Trakajos pusaudža gados man bija vējš galvā. Īsti nezināju ceļa virzienu, aizgāju uz Jelgavu studēt būvinženieros – man patīk plānot, štukot, radīt. Biju jau nokodis bakalauru, iesāku rakstīt maģistra darbu, bet tad, redzot un jūtot, cik smagi klājas uzņēmumam, bez nekāda spiediena nāca apziņa, ka jāiet tēvam palīgā. Metu mācības malā un atgriezos mājās.

Tas bija sūrais laiks – krīzes gadi, jutu, ka uzņēmumam ir sūdīgi, tēvs ikdienā nav savā ādā. Lielākā problēma un ikdienas slogs ­tobrīd bija Lūsēnu saražotās produkcijas realizācija – tēvam nebija svešvalodu zināšanu, komunikācija nevedās. Vieglāk bija visu produkciju atdot kādam vietējam pārpircējam pa lēto, jo meklēt kontaktus tiešajam noietam prasīja laiku, zināšanas. Metos tajā iekšā. 

Tā gribējās, lai tēvs pasaka: «Lauri, paldies tev!» Lai gan…

Ekonomiskās krīzes ietekmē mūsu līmētās logu un durvju brusas nevienam nevajadzēja. Sūtīju e-pastus, vēstules, braukāju uz ārzemēm pie iespējamajiem klientiem, uz izstādēm un konferencēm, bet kaut ko pārdot bija neiespējami. Atceros, cik biju laimīgs, noslēdzot pirmo līgumu ar vāciešiem! Jāved viņiem brusu krava, bet nevarējām saražot, jo nebija naudas, lai nopirktu baļķus izejmateriāliem. Kāds man bija rūgtums sirdī! Braukājām apkārt, lūgdamies, varbūt kāds tomēr kaut ko iedos ar ļoti pagaru atmaksas termiņu… Neatlaidīgi turpinot kapāt, eksports ar katru gadu pieauga – Vācija, Itālija, Francija, Šveice, Ungārija, Norvēģija. Tā Lūsēni izdzīvoja un attīstījās. 

– Tu izglābi Lūsēnus!
– Pag, pag, tas skan pārāk skaļi! Nepretendēju būt uzņēmuma veiksmes avots, jo Lūsēnu stāsts ir Andžas nopelns. Viņš sāka no nulles, viņš izsitās. Savukārt es ar savu degsmi un jaunības dullumu iedrošināju riskēt, nestagnēt, ņemt kredītus, līzingus, un tēvs pavilkās līdzi. Reizēm pat tā pavilkās, ka man nācās viņu piebremzēt. Bet, atceroties un pārdomājot tieši krīzes laiku, saprotu, ka tajā konkrētajā brīdī, paātrinot izaugsmi, es tiešām palīdzēju izvilkt Lūsēnus. Arī cilvēki no malas man to sacīja, bet… gribējās to dzirdēt arī no tā lielā vīra – sava tēva… 

– Vai tiešām viss vienmēr kā ar āmuru pa pieri jāpasaka? Vai nevar sajust un saprast tāpat?
– Ir ļoti patīkami justies novērtētam. Tā sajūta ir kosmoss, it īpaši, ja paslavē tavs elks, paraugs un guru. Tā gribējās, lai tēvs pasaka: «Lauri, paldies tev!» Lai gan… pēdējos gados man pa retam tomēr izdevās no viņa izmakšķerēt pa kādam labam vārdam. «Nu, malacis, Lauri,» tēvs teica, kad noslēdzu kādu lielu līgumu, uz pleca uzsita, paslavēja. Un tas man tā ­sildīja sirdi… 

– Latgale ir pilna ar mazajiem gaterīšiem, kas bijuši mazi un paliek mazi vai pat izčākst. Lūsēni izsitās! 
– Ar smagu darbu nepietiek. Vari sākt smagi skaldīt malku un tā arī visu mūžu smagi noskaldīt malku, neko citu nesasniedzot. Panākumi nav iedomājami bez sen ­zināmajiem trīs fakatoriem: čujs, ņuhs, poņa un vēl arī ceturtais – haļava. Bez veiksmes nevar – tam nu es ­piekrītu.

Cik te sviedru esmu izlējis, rokas nostrādājis, bet kāds domā, ka var tā vienkārši ienākt un paņemt?

Mums ar tēvu bija ļoti spēcīgs tandēms, tēva un dēla saiknei ir īpaša nozīme. Bija reizes, kad gāja skaļāk, pusi dienas nerunājām, bet tad katrs savus aizspriedumus metām pie malas, sitām viens otram uz pleca, atvainojāmies un rullējām tālāk. 

Latgalieši ir pārāk bailīgi – trūkst uzdrīkstēšanās. Mums te jau paaudzēm iepotēts ­­– jūs jau tas tālais gals, ko tad jūs tur varat savā zilo degunu zemē… Mēs to esam norijuši un pieņēmuši – ko tad mēs, mēs jau neko! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Latgalei ir tik maz veiksmes stāstu. Ir jābūt trakumam riskēt un uzdrīkstēties.

– Ir jau arī ļoti racionāli iemesli, kāpēc Latgalē grūtāk, – attālums līdz ostai, kur jāaizved saražotā produkcija.
– Tas gan. Mums daudz kas ir izaicinošāk, un, to apzinoties, ir daudz grūtāk sev piespiest kaut ko darīt vai radīt. Esam tālu no centra, auglīgās zemes lauksaimniecībai maz, arī cilvēki raujas uz metropolēm, kur ir civilizācija.

– Krievijas tuvums nebaida?
– Kad Krievija iebruka Ukrainā, šermuļi skrēja ne pa jokam, zinot, ka tepat, padsmit kilometru attālumā, ir agresors. Kā un ko sargāt, kur likt, varbūt kaut ko restrukturizēt, dalīt riskus? Nedomāju, ka ir kāds, kas nebaidās no kara, bet mēs visi pie tā pamazām pierodam – arī pie tā, ka Ukrainā katru dienu nogalina cilvēkus. Maļam šo faktu – jā tas ir briesmīgi, bet vienlaikus priecājamies: cik labi, ka tas nenotiek pie mums. 

Sākoties karam, ģenerēju scenārijus, kas un kā varētu notikt, – ko darīšu ar ģimeni un sevi. Izlēmu, ka ģimeni sūtītu tālu prom, atdodot viņiem visus iekrājumus, bet pats palieku šeit. Esmu mednieks, man ir ieroči, spēka pietiek – es nevarētu liekulīgi aizbraukt, visu sasniegto, kas te uzcelts un iekopts, pametot kādam, kas ienāktu un gribētu paņemt. Par neko es tomēr neatdotos, man būtu svarīgi, lai esmu cīnījies par sasniegto.  

Kad tēvs sāka saimniekot, bija reketa zenīta laiks. Biju puika, no manis daudz ko slēpa, bet tāpat jutu un dzirdēju, kā tēvs caurām naktīm braukāja un sargāja savu īpašumu. Atbrauc kaut kāds plikgalvains čalis, sataisa drūmu ģīmi un rupjiem vārdiem mēģina ieskaidrot, ka sastrādātais jādala ar viņu tikai tāpēc, ka pašam slinkums strādāt un darīt. Tēvs uz to nepavedās, un es arī nekad nepavestos. Cik te sviedru esmu izlējis, rokas nostrādājis, bet kāds domā, ka var tā vienkārši ienākt un paņemt? Nekādā gadījumā!

– Paklau, bet kāpēc uzņēmumam ir ­nosaukums Lūsēni?
– Tēvs bija kaislīgs mednieks. Sestdienās un svētdienās Andžas nekad nebija – viņš mežā. Kad bija doma par uzņēmuma dibināšanu, ilgi nevarēja tam atrast nosaukumu. Kādā sestdienā tēvam laimējās nomedīt lūsi, un viņam tas bija atklājuma mirklis, ka uzņēmuma nosaukums jāsaista ar šo dzīvnieku. Meža valdnieks – viltīgs, uzmanīgs, pēc velna gudrs, ziņkārīgs, stiprs un ļoti smuks, ar pušķīšiem ausu galos. Tā radās Lūsēni. 

Ļoti ceru, ka arī tēvs ir gandarīts un lepojas par mani.

Ik pa laikam kamerās redzam, ka ap uzņēmumu staigā lūsīši, pat līdz ražotnei atnāk, nočāpo garām baļķu krautuvei. Skaidri zinu – pat ja drīkstētu, es lūsi nošaut ­nevarētu. Tabu! Nebūs! 

Trīs nedēļas pēc tēva nāves aizgāju rukšu medībās uz gaidi. Iznāca lūsis. Grozās. Klausās. Vēl noķēra peli un manā acu priekšā spēlējās – pamet gaisā, pabužina, pažmuļo. Kāda grācija! Kāda cēla, piesardzīga gaita! Tādu kaifu noķēru – nekāds Discovery nestāv klāt! Tovakar biju saģērbies tēva medību mundierī, jutu viņa smaržu, tuvumu. Domā, ko gribi, – varbūt tas minka bija viņš.

– Tēvs tevi maz slavēja. Vai tu pats paslavē par to, ka esi izturējis šo grūto gadu?
– Slavēt sevi neslavēju, bet gandarījums par padarīto man ir. Ja no tā saules kas ir redzams, tad ļoti ceru, ka arī tēvs ir gandarīts un lepojas par mani. Tas būtu lielākais sarūgtinājums, ja viņš manī būtu vīlies.