Divas dienas saindētā un pamestā pasaulē. Kā fotogrāfs devās uz Černobiļu

Vitālijs ir piedzimis neatkarīgajā Latvijā. Viņa skolas laikā Černobiļas atomelektrostacijas avārija 1986. gada 26. aprīļa naktī jau bija ierakstīta vēstures grāmatās kā viena no šausmīgākajām cilvēku izraisītām katastrofām pasaulē. Kā savas paaudzes pārstāvis Vitālijs atzīst, ka viņam grūti saprast, kā mēs tolaik dzīvojām, kad radio, televīzija un prese nestāstīja patiesību par notiekošo.

Emocijas, esot tik pamestā vietā, ir grūti aprakstīt…

Kā tas varēja notikt, ka pirmie trauksmi par kodolkatastrofu cēla zviedri, kuri konstatēja radioaktīvo piesārņojumu savā valstī un secināja, ka tas nācis no Padomju Savienības. Tāpat viņam grūti saprast, kā cilvēki, kuri strādāja atomelektrostacijā, varēja būt tik nezinoši, ka pēc avārijas turpināja ierasto dzīvi, itin kā nekas ārkārtējs nebūtu noticis. «Es centos iztēloties iemeslus, kā tas varēja notikt, tomēr man tas ir kas pilnīgi nesaprotams,» saka Vitālijs, atceroties tās divas dienas, ko pavadījis, kā to oficiāli sauc, Černobiļas atsvešinātības zonā. 

«Protams, es zināju, kas tur noticis, par to ļoti interesējās un daudz runāja mans piecus gadus vecākais brālis.