Busulis par ģimeni, dzīvi un kaislībām: Viņa teica, lai neuztraucos, jo varot mīlēt arī divus…

Mūziķis Intars Busulis. Uz šo sarunu viņš brauca no pašas Kurzemes. «Stunda piecdesmit – un, paskat, esmu klāt!» Intars skatījās pāri Rīgas jumtiem un nopriecājās par tālumā ieraudzīta tornīša spici ar ozolzīli galā. Šopavasar viņš ir lieliskā formā – būs daudz koncertu. Šī saruna ir ļoti godīga – visīstākā esence. Rotaļīgā virskārta piesedz smalku dvēseli un augstākā līmeņa pašdisciplīnu. Liels svars ir niansēm un minētajam it kā garāmejot. Aiz tā var saredzēt dziļumu. Tā Intaru lasa arī viņa mīļotā Inga; nav pasaulē otra cilvēka, kam viņš sevi izsāpētu īstāk. Vēl ir ābeles, osis pagalmā, putni. Intara melanholija.

Ineta Meimane

25. marts

Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Laila Trilopa

– Kā tev patīk šis agrais pavasaris?
– Pārāk skaists. Saulīte nāk! Vakar agri braucu uz Kuldīgu – pavasara migla, koku silueti, lauka vidū kāds ozols. Braucot cauri Stendei, skatos – pie skolas uztaisīts žodziņš, no finiera izzāģēti balti bērnu siluetiņi. Miglā viss tāds maģisks. Šādi momenti mani iedvesmo. Protams, piebraucamie ceļi ir pakaļā – zeme rūgst. Vakar gāju pa savējo – kā dzērveņu purvā. Dubļi, dubļi. Ja nebūtu divas lielās naudiņas iztērējis, nokārtojot, ka uzber augstāku… Tad mans smalkais Volvo tur būtu iestrēdzis, simt punktu.

– Pirms šīs sarunas man, protams, bija svarīgi noskatīties jauno filmu Mans tētis – Intars Busulis. Ieraudzīju tavu vasaru, tavus bērnus. Laikam neviens cits, izņemot viņus un režisoru Lūsiņu pāri, nevarētu tikt tev tuvāk.
– Jā. Un baidījos no tā, kāds būs filmas rezultāts. Tomēr – ir forši. Bet filma bija mana ideja – Edgaru Lūsiņu pazīstu jau sen, piezvanīju viņam, izstāstīju, ko vēlos, viņš nāca ar satura priekšlikumu. Filmu taisījām vairāk sev – bērni izaug, paši maināmies, bet izvērtās par kinodarbu.

Kremlī dziedāju katru otro nedēļu, bet mana sirdsapziņa ir tīra – Putinam dziedājis neesmu.

– Un līdz asarām skaisti, kā redzams, ir tavos laukos.
– Es nāku no Ģibuļiem, bet šo vietu pirms vairākiem gadiem atradu pēc sludinājuma. Jau bijām iemaksājuši drošības naudu citur, kur pat varēja uzreiz dzīvot, bet… Tad ienācām šeit – baigā čuhņa, ceļa gals, mājai jumts iebrucis, cūku aizgaldi, viss sapuvis, dīķis aizaudzis. Bet vieta lieliska – meža ieloks, kaimiņu tuvumā nav… Abi ar dārgo saskatāmies – jā, ir! Džeks, kas mums visu rāda, to neredz. Skaļi sakām: «Nu, kas tad te par sūda vietu! Bet, ja nu ņemam, tad par cik?» Un dabūjām par nieka trim četrām naudiņām.