Labvēlīgā tipa mūziķis Ģirts Lūsis un viņa Diāna: Mēs esam diezgan pretēji cilvēki

– Cik var noprast, esat pazīstami jau ļoti sen…

Ģirts: Mēs neesam nofiksējuši datumus, nevedam pierakstus un attiecību hronoloģiju, mums nav iepazīšanās jubilejas. Tāpēc nav viena atskaites punkta, lai pateiktu, cik gadus esam kopā. 

Diāna: Īstenībā jau mēs viens otru zinām sen – iepazināmies studentu laikā. Mēs vienā ballē dejojām.

Ģirts: Jā, tas bija tāds studentu celtnieku vienību salidojums. Tā kā tas bija sen, viens otru zinām gadus simts. Tolaik mums bija ap 18 gadiem un nebija mērķa veidot attiecības. Šo sakarību tikai vēlāk sasējām kopā, ka esam agrāk tikušies.

Diāna: Nu nē, toreiz jau tu mani aicināji, bet blondīne nobijās un aizskrēja mājās. Pa vidu atkal saredzējāmies, saskrējāmies pa darbiem, taisīju viņam plakātus koncertiem. Bet pat neatceros, kurā gadā apprecējāmies, taču Ģirts to zina, jo tas ir nofiksēts dokumentos un, ja ļoti vajag, var sameklēt. 

Neviens neko nenojauta. Bet ballīte bija laba! Baltā kleitā? Nu, nē taču! Man bija raiba kleita.

– Jums bijušas pavisam neparastas un slepenas kāzas.

Ģirts: Neparastas laikam tāpēc, ka apprecēties mēs izdomājām kaut kur pa ceļam, braucot uz Poliju vai Vāciju – neatceros. Bija jābrauc laikam desmit stundas, un tad izdomājām: labi, apprecēsimies, uztaisīsim balli!

Diāna: Mēs vispār esam svinētāji, ballīšu cilvēki. Ja nav ballītes, mēs to izdomājam, piemēram, kopā ar draugiem nosvinam Francijas vai Amerikas neatkarības dienu. Toreiz arī bija brīdis, kad nevienas ballītes nebija, un braucot Ģirts saka: «Vajag ballīti!» Tad ātri, laikam divu nedēļu laikā, samenedžējām kāzas. Uztaisījām ielūgumus divdienniekam: pirmā dienā bija zaļumballe, otrā – brauciens ar plostiem pa Gauju. Ielūguma galvenā ziņa bija, ka tā būs zaļumballe, ierakstījām arī visu, kas jāņem līdzi, kāds ir dreskods, un apakšā maziem, maziem burtiņiem pierakstījām: P. S. Precamies.