Animācijas režisore Roze Stiebra: Man bija smaga pieredze ar vīra aiziešanu

Roze – īstajā vārdā Rozālija – Stiebra tagad dzīvo viena ar savu kaķi Mocartu daudzstāvu mājā Rīgas pievārtē. Mocarts nemīl svešiniekus un ilgi slēpjas, līdz virsroku ņem rūcošais vēders. Aiz loga redzams neliels mežiņš, un Roze mani cienā ar saldu sarkanvīnu. «Par skaisto dzīvi!» – viņa uzsauc pirmo tostu un atklāj, ka daudz domā par nāvi, jo dzīve un nāve viena no otras nav atdalāmas. To viņa pasaka tik vienkārši. 

Daktere atrakstīja, ka atteikšanās no starošanas un ķīmiķošanas ir mana izvēle un atbildība: «Dariet tā, kā uzskatāt par pareizu.»

«Redziet, manos gados vienīgā slimība ir vecums. Tas ir dabiski, ka vairs nevaru skriet tik ātri kā pirms desmit gadiem, ka vairs nevaru uzart lauku, izravēt dārzu. Pret vecumu zāles nav dabūjamas. Bet arī vecumā sava galva jātur skaidra, un tam palīdz gribēšana un garīga prakse. Es meklēju atbildes uz mūžīgiem jautājumiem – kas ir dzīve un kas ir nāve. Tas liek skatīties plašāk uz savu dvēseles ceļu. Mēs nevaram izvairīties no tā, ko esam un ko neesam izdarījuši, un šajā vai tajā dzīvē par to samaksāsim.»

Bez žēlabām 

«Veselība ir jautājums, par kuru man neko negribas teikt. Es vispār domāju, ka slimības ir intīma lieta un par tām nevajadzētu ne runāt, ne rakstīt.