«Kādu gadu manas acis nesmaidīja.» Dagmāra Legante atklāti par skaisto un sāpīgo

– Kādā intervijā pirms gadiem pieciem teici, ka domā par lielajiem dzīves jautājumiem, bet citā, daudz senākā, tu saki: «Visam jau vajadzētu būt skaidram un atbildētam.» Jo vairāk gadu, jo vairāk lielo dzīves jautājumu?
– Nezinu, vai lielie dzīves jautājumi atnāk līdz ar vecumu, bet, šķiet, pēc četrdesmit ir kaut kas pamainījies. Pašai tas skaitlis liekas ļoti interesants. 

– Gadu skaitlis tevi mulsina?
– Mulsina, jo izjūtu ziņā nešķiet, ka ir tik daudz. Un mulsina, ja salīdzinu sevi ar mana vecuma cilvēkiem pirms gadiem piecdesmit. Mūsdienās joprojām varam baudīt dzīvi, četrdesmit seši gadi nav dzīves un pasaules gals, joprojām ir sajūta, ka vēl varu darīt un priekšā ir nākotne.

Skaistums un vienlaikus posts ir tas, ka sieviete kļuvusi ļoti stipra, tāda, kas var visu viena izdarīt.

Visvairāk laiku jūtu, pieaugot bērniem vai skatot fotoalbumus. Agrāk, domājot par to, ka man būs bērni, vienmēr iztēlojos viņus mazus – vecumā līdz bērnudārzam. Bet tagad esmu sapratusi, ka bērns vecākiem ir uz visu mūžu bērns. Savus lielos puikas – vecākajam jau divdesmit seši – joprojām uztveru kā bērnus. Uztraucos, rūpējos. Kad atbrauc ciemos, uztaisu viņiem ēst, pārbaudu, vai drēbes tīras… (Smejas.)