«Kā es gribēju tikt vaļā no savas «Pradas». Žurnāla «Pērle» redaktore atklāj andelēšanās pieredzi

Tātad, ņemot vērā, ka nepiederu pie tām, kas no rīta atver skapi un saka – man nav, ko vilkt (es drīzāk varu teikt – kā lai no tā visa tiek vaļā?), Instagram īstajā brīdī man patrāpījās Andeles Mandeles reklāma – klātienes tirgus Ķīpsalas hallē. Biju par kaut ko tādu dzirdējusi, bet ne reizi redzējusi.

Bet jāsāk laikam ar to, kā pie savām pradām, gučiem un visa pārējā tiku, – skaidrs taču, ka neiepirkos par tūkstošiem. Kādreiz, dodoties uz kādu no lielajām Eiropas pilsētām, man patika aizbraukt uz zīmolu autletiem – tādi ir gandrīz pie visām metropolēm un arī ne tik lielām pilsētām. Zinu vismaz daļu no labākajiem Eiropā (ja kādu interesē, manuprāt, izcilākie atrodas pie Barselonas un Venēcijas, netālu no Florences The Mall, kas 20 gadu laikā jau ir pārvērties par nelielu veikalu pilsētiņu, un, protams, slavenā Mecingene). Ņemot vērā, ka mans izmērs nav mainījies gadiem, skapis ir pilns nevis ar zarām un H&M, bet Prada, Armani un visiem pārējiem.

Jā, pārsvarā iepērkos labas kvalitātes autletos, un tas ir arī iemesls, kāpēc drēbes nevis novalkājas, bet apnīk.

Bieži, ja kaut kas derēja, patika un bija laba cena, nopirku, un tā nemanot skapis lēnām ir uzpūties no pirmajā brīdī must-have, bet pēc tam, izrādās, lietām, kas mugurā bijušas tikai vienu reizi – uzlaikošanas kabīnē.
Neatceros, kad pēdējo reizi esmu meklējusi kaut ko konkrētu, manuprāt, tā nopirkt patiešām labas lietas ir vien laimīgs gadījums – parasti ir jāsamierinās ar labāko no sliktākā. Manā gadījumā kleitas, svārki un viss pārējais pats nācis pretī.

Savukārt par apaviem ir cits stāsts. Man ātri izauga kāja līdz 41., 42. izmēram, un, kad man bija 20 gadu (tas bija vairāk nekā pirms gadiem 30), neko glītu šādam izmēram nopirkt nevarēja. Tas laikam ir tāpat kā ar kaķēniem, kuri bērnībā dzīvojuši badā un turpmāk visu dzīvi rij visu pēc kārtas, – gribas vai negribas, es nekritiski pirku apavus, kas bija smuki un derēja, jo likās, ka tūlīt vairs neko nenopirkšu.

Rezultātā divas trešdaļas no savām Armani, Gucci un Prada kurpēm nevalkāju.

Tagad esmu nokļuvusi līdz galvenajam šajā stāstā – nolēmu izmēģināt legālā andelēšanās veidā tikt vaļā vismaz no kādas daļas sava skapja. Pirmo pārsteigumu izraisīja lielais pārdevēju pūlis, kas, resnā rindā sastājies, centās iekļūt Ķīpsalas hallē. Patiesībā jau tad gribējās apgriezties pretējā virzienā un doties prom. Vēlāk izrādīsies – jo tālāk rindas galā stāvi, jo potenciāli tālāk no iespējamajiem pircējiem nāksies tirgoties. Es atrados diezgan tālu, man pat prātā nebija ienācis, ka sava vieta jāizcīna, salstot rindā, pirms durvis tiek atvērtas. Tad tiek dots konkrēts laiks, līdz kuram pāris tev piešķirtie kvadrātmetri ir jāiekārto, cenšoties nepārkāpt uz grīdas uzvilktās līnijas, lai nesamazinātu kaimiņa teritoriju. Pēc tam atskan starts, un lielā andelēšanās var sākties. Tikai pircēju nav – tie, kas ierodas, aizķeras tirgotāju pirmajās rindās un tur laikam arī paliek. Skaļrunī ik pa brīdim visi tiek aicināti reklamēt šo pasākumu savos instagramos un feisbukos, lai pierunātu ierasties potenciālos pircējus, tā teikt, pats savas laimes kalējs. Es nebiju īsti gatava tādam andelētāju pūlim un, galvenais, tādam, atvainojiet, lupatu kalnam. Te neviens neko kvalitatīvu nemeklē, vismaz man radās šāds iespaids. Pārdevu visu, ko joka pēc biju salasījusi skapī un kam pat izcelsmi nezināju, domājot, ka šo, visticamāk, nevienam nevajadzēs. Labas un kvalitatīvas lietas, kas maksā dārgāk par 20 eiro, te neviens nemeklē, bet viss, kas ir par pieciem eiro, aizies rūkdams. Arī šāda pieredze ir vērtīga, bet mani tik un tā interesē jautājums – kā no savām kvalitatīvajām, tomēr apnikušajām drēbēm un apaviem tiek vaļā, dāmas, kurām skapī krājas zīmolu drēbes? Vismaz uz Andeli es viņām silti iesaku neiet.

Un visbeidzot – piedodiet, Andele Mandele, bet cerēt atrast īstas pērles šajā jūklī nevajadzētu. Ja tās te ir, tad dziļi apraktas zem humpalu kārtas.
Tomēr lielākais ieguvums no šī visa – man beidzot ir pilnīgi skaidrs, ka MAN NEKO JAUNU NEVAJAG. Cerams, ka to atcerēšos arī tad, kad man atkal kaut kas smuks nāks pretī.