• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Prātiņ, nāc mājās!

    Vakcinācija
    8. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Materiālu atbalsta NACIONĀLAIS VESELĪBAS DIENESTS.
    Foto: Shutterstock.com
    Materiālu atbalsta NACIONĀLAIS VESELĪBAS DIENESTS.
    «Nevienam nenovēlu tādu mīļā mazbērna buču,» saka dziedniece un mediķe DZINTRA BANKOVA, kurai pēc inficēšanās ar koronavīrusu izdevās izrauties no nāves ķetnām. Slimības sekas viņa jūt joprojām un kopā ar citiem dziedniekiem aicina cilvēkus potēties pret šo gadsimta sērgu.

    Dziednieces DZINTRAS BANKOVAS stāsts

    Mazmeitas buča

    «Nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik kūtri. Daudzi, iespējams, nevakcinējas tāpēc, ka sabiedrībā pārāk daudz runā par kovidu. Ja mamma visu laiku uzstāj – mācies, mācies, mācies –, bērnā mostas protests pret mācībām. Ir jāpotējas, lai gan ne visiem imunitāte saglabājas pietiekami ilgi, un arī vakcinētais var saslimt. Bet atteikties vakcinēties – tā ir spītība un tumsonība.

    Es koronavīrusu izslimoju pagājušā gada novembrī un decembrī. Slimības gaita bija smaga, bet izlīdu no nāves ķepām.

    Pie skābekļa aparāta biju pieslēgta 12 dienas. Ārstējos Infektoloģijas centra 4. nodaļā, un mani izglāba mediķu profesionalitāte. Lai es atveseļotos, ārsti nežēloja ne dārgās injekcijas, ko spricēja, lai trombi neveidojas, ne antibiotikas pneimonijas ārstēšanai, kuras dakteri piemeklēja īpaši man, vecākam cilvēkam. Cepuri nost mediķu priekšā par pašaizliedzību, reakciju un augstākā mēra pašuzupurēšanos. Tie, kas taisa revolūciju pie prezidenta pils un bļauj – nevajag potēties, lai vienu dienu paskraida līdzi māsiņām pie smagi slimajiem pacientiem. 

    Mēs nekad nezinām, kad un kā dabūsim kovidu. Mans mazdēls slimoja divreiz – gan ar Anglijas paveidu, gan deltu. Tagad viņš ir potējies. Mans inficēšanās cēlonis – mazmeitas buča. Kā vēlāk izrādījās, mazmeitas drauga dēls no bērnudārza pārnāca kovida pozitīvs un inficēja citus mājiniekus. Bet mēs domājām, ka viņš ir vienkārši saaukstējies. Mazo krata drebuļi, viņam ir karsta galviņa, un tu gribi savu čabulīti sasegt siltāk, uzvelc siltas zeķītes. Tu viņu čubini, gatavo zāļu tējas, bet neiedomājies, ka viņš ir inficējies ar kovidu. Drīz arī mazmeitu, kurai 27 gadi, kratīja drebuļi. Tā kā dzīvoklī bija vēss, ielīdām abas gultā un sarunājāmies par puišiem. Puikas tētim, fiziski stipram cilvēkam, trīs dienas bija neliels drudzis, bet mazmeita slimoja smagi – viņai nedēļu turējās 39 grādu temperatūra. Jau pēc divām dienām arī man temperatūra pacēlās līdz 40 grādiem. Man bija tik slikti, ka pati vairs nespēju padzerties. Piezvanīju ģimenes ārstei, bet nevēlos stāstīt, ko viņa man atbildēja… Teicu, ka dzīvokļa durvis ir vaļā un man ir vajadzīga palīdzība, jo smoku nost. Mazmeitu izbiedēja mana frāze – teicu, ka atvilktnē atradīs visus norādījumus, kas jādara… Viņa izsauca ātro palīdzību, un pie manis ieradās citplanētieši. Es vēl kaut ko čiepstēju, ka nekur nebraukšu, no gultas necelšos. Bija šausmīgs nespēks. Mediķu reakcija ir apbrīnojama, saprotot, ka cilvēkam patiešām ir slikti. Kad mani aizveda uz Infektoloģijas centru, momentā uztaisīja rentgenu, analīzes, pielika sistēmu. Mani visu nakti kratīja drebuļi, māsiņas mani pieskatīja, sasedza, pat sistēmas, ko pilināja, iepriekš uzsildīja. Es esmu daktere, esmu strādājusi intensīvās terapijas nodaļā pēcoperācijas blokā, un mani ļoti aizkustināja mediķu rīcība.

    Tu jau nezini, kad otram uzdāvināsi vīrusu – uzšķaudīsi sabiedriskajā transportā vai uzkleposi, stāvot rindā veikalā, bet tas otram var būt nāvējoši. Tāpēc ir jāvakcinējas. Prātiņ, nāc mājās! Cilvēki cieš ne tikai no kovida. Pandēmijas dēļ pacienti nesaņem kardiologa palīdzību, tiek atliktas mugurkaula, gūžas un citas nopietnas operācijas.

    Astoņus mēnešus pēc izslimošanas es vakcinējos ar Janssen poti, un uzskatu, ka man arī otrreiz ir jāvakcinējas. Tas ir jādara visiem – jauniem, veciem, arī skolas bērniem. Man ir 76 gadi. Pirms saslimu, biju stipra vecmāmiņa, nesen atbraukusi no laukiem. Pēc slimošanas mana veselība ir stipri cietusi, jo sekas ir nejaukas. Plaušu veselība ir iedragāta – mokos ar aizdusu, man ir arī ļoti izteikta sirds mazspēja. Es joprojām nejūtu smaržas un garšas. Varu atstāt gāzi ieslēgtu un nejūtu, ka tā plūst. Nejutu ne ievziedu smaržu, ne zemeņu garšu, kaut gan agrāk aizvērtām acīm varēju pateikt, vai tā ir medus zemene, ‘Polka’ vai ‘Salsa’… Konservējot dārzeņus, nejutu skābumu, sāls garšu. Tas ir ļoti grūti. Pēc kovida izslimošanas man krita laukā mati, āda bija ļoti jutīga. Neviens nezina, cik dziļi vīruss skars organismu. Bērniņš, kas ir viegli izslimojis, pēc tam var būt kaprīzs, gurdens, sākt svīst.

    Mums ir jābūt gudriem, jāstiprina imunitāte. Iesaku senioriem potēties arī pret pneimokoku, lai nesanāk tāpat kā man un Danilāna kungam – mēs dabūjām gan pneimokoku, gan streptokoku, gan kovida izsauktu pneimoniju. Kā lai plaušas pēc tā visa atkopjas?

    Cilvēki ir aizmirsuši par masalām, skarlatīnu, bakām, difteriju, jo bērnus potē pret šīm infekcijām, taču difterija un bakas joprojām pasaulē plosās. Mans vīratēvs maziņš saslima ar bakām, viņa brālītis no šīs slimības nomira. Vīratēvs ir dzimis 1909. gadā. Kad Latgalē sāka potēt bērnus pret bakām, vecāki slēpa bērnus šķūņos, siena gubās, jo izplatījās baumas par potes nelabvēlīgo dabu. Kad bērni saslima ar bakām, daudzi nomira, citi kļuva akli, bet daudzi, kā mans vīratēvs, ar atbaidošām baku rētām nodzīvoja visu mūžu. Ja gribam cilvēci saglabāt, ir jāvakcinējas. Jā, problēma ir nopietna, jo vīruss mutējas, bet tas tiek pētīts. Cilvēki, kas lasa žurnālus Doctus, Medicus Bonus, zinātnisko literatūru, saprot, ka visā pasaulē norit milzīgs pētniecības darbs, lai izpētītu šo vīrusu. Labākie zinātnes prāti strādā pie vakcīnām, lai tās uzlabotu. Ja cilvēkam būs imūnvielas, viņš būs stiprāks un pasargās ne tikai sevi, bet arī citus. Manas draudzenītes mani klausa. Viņām stāstu, ka ir jāpotējas, un pieminu, ka nevienam nenovēlu tādu mazbērna buču.»

    Dziednieces INGAS DĀBOLIŅAS stāsts

    No kā baidies, tas pielīp

    «Esmu mediķe un dziedniece, pati esmu vakcinējusies un cilvēkiem iesaku to darīt. Nevakcinētie bravūrīgi saka – man to nevajag –, taču redzu viņos baiļu simptomu: ja nu es saslimšu, ja nu es… Bailes rada stresu, savukārt stress novājina imunitāti, tāpēc es šiem cilvēkiem saku – jūs tērējat spēku, enerģiju, nemitīgi domājot, ka tikai ar mani kaut kas nenotiek. Bet – no kā baidies, tas pielīp. Tāpēc saku – ja būsi vakcinējies un saslimsi, slimības gaita būs vieglāka. Visos laikos cilvēki ir potēti pret dažādām infekcijas slimībām. Man šķiet, ka nevakcinēšanās – tā ir bravūrība, protests, cilvēks negrib būt tāds kā pārējie. Oficiāli vairs nestrādāju par dziednieci, bet daudzi vēršas pie manis, jo vēlas parunāties, noņemt rozi, kas šobrīd ļoti izplatās. Atnāk pie manis sieviete, un es jautāju: «Jūs esat potējusies?» Redzu, kā viņā mostas iekšējs protests – es nāku ar tevi aprunāties, bet arī tu man uzbrūc ar šo jautājumu. Sieviete aizkaitināta izsaucas: «Nē, es nedomāju to darīt, es neskriešu citiem līdzi, es esmu stipra un vesela!» Redzot reakciju, izliekos, ka mani šis jautājums neinteresē, un runāju tā, it kā kovida nebūtu. Sieviete klausās, iekšējā bravūrība noplok, un viņa pati sāk runāt par vīrusu, līdz klusi saka: «Es neesmu vakcinējusies.» Painteresējos: «Kāpēc?» Viņa atzīstas: «Nu, jā, te neko nevar saprast, viens saka to, otrs – citu.» Skaidroju: «Paga, paga, domājiet ar savu galvu, domājiet par sevi, kā jums būs vieglāk, labāk?» Tad viņa atzīstas savās bailēs: «Jā, varbūt patiešām būs vieglāk, ja potēšos – tad man nebūs jābaidās no inficēšanās.» Kad viņa pati ir nonākusi pie šīs atziņas, es pastāstu, ka jūtos labi, mani nemoka jautājums – ko man darīt, ko nedarīt, kur iet, kur neiet, ko drīkstu, ko nedrīkstu. Ar cilvēkiem ir jārunā mierīgi, bez uzbraucieniem. Daudzi ir ietinušies baiļu kamoliņā. Dziednieks un psihologs varētu daudziem palīdzēt mainīt pārliecību. Viens ir runāt ar agresīvu kaimiņu, kas bravūrīgi saka – nē, es neiešu vakcinēties, otrs ar cilvēku, kurš ir potējies un spēj argumentēt šo soli. Saruna paņem daudz laika. Ārsti ir pārslogoti, viņi redz slimību, viņiem tā ir jāārstē un nav laika uzklausīt apmulsušos.

    Man patīk vērot cilvēkus, dažreiz ar interesi lasu viņu domas. Lielveikalā daži vispirms apmet bailīgu skatienu apkārt un tad dodas pie kartupeļiem, āboliem un citām precēm. Redzu, ka viņi nav potējušies un skatās apkārt, vai viņiem netuvojas pircējs, kas varētu būt slims un varētu arī viņus aplipināt. Tad viņi grūž virsējos kartupeļus, ābolus nost, grib rakāties, baidās, ka dārzeņus, augļus varētu būt aizskāris kāds slimais. Bet pēc kāda laika redzu, ka šis pats tramīgais cilvēks, kas iepircies, apkārt skatīdamies, tagad iet galvu augšā, staltu stāju, drošu skatienu, un man galvā iešaujas doma – nu, redz, viņš ir potējies! Mēs, tukumnieki, cits citu pazīstam. Sieviete iestājas rindā, es stāvu viņai aiz muguras, un viņa man saka: «Ai, cik es tagad labi jūtos!» Jautāju: «Kas tad notika?» Viņa apmierināta saka:

    «Zini, es kādreiz baidījos potēties, bet tagad, kad esmu vakcinējusies, tik labi jūtos!»

    Pacientu, kas baidās no slimības, tās sekām, ir grūtāk ārstēt. Bailes atņem enerģiju, nomāc imunitāti. Ja es baidos un gribu būt vesels, enerģija dalās uz pusēm: viena puse aiziet bailēs, otra – ārstēšanā. Ir jāatbrīvojas no bailēm un jādzīvo ar ticību – es gribu būt vesels. Tāpat ir arī ar kovida pandēmiju – ja cilvēks pārstās baidīties no vakcīnas, viņa imunitāte būs stiprāka.

    Es nedomāju, ka šī ziema būs grūtāka par iepriekšējo. Man ir sajūta, ka cilvēki vairāk vakcinēsies. Tie, kas nav potējušies, tagad redz, ka vakcinētie jūtas droši, brauc uz teātriem, koncertiem. Un tad viņi domā – ko es te sēžu viens vai bariņā ar nevakcinētajiem, es arī gribu iet tur, kur vairākums, kur pulcējas laimīgāki cilvēki. Ja mēs domāsim par to, ka priekšā grūta ziema, cilvēki slimos ar kovidu, mirs, lai gan patiesībā neviens nezina, kas notiks rīt, sevi iedzīsim bailēs. Ir jāatbrīvojas no bailēm un jānosprauž cēls mērķis – es būšu stipra, vesela. Es sniedzu cilvēkiem roku un saku – uzlieciet savas bailes man uz rokas. Vēl iesaku – uzrakstiet vārdu bailes uz papīra un sadedziniet. Kļūs vieglāk. Ja otrā dienā pamostoties jūs atkal pārņem bailes, vēlreiz uzrakstiet šo vārdu uz papīra un sadedziniet. Dariet to tik ilgi, līdz jūsos to vairs nav. Bailes – tas ir tikai vārds.

    Ir cilvēki, kas baidās, kā ziemā samaksās rēķinus, vai pietiks naudas pārtikai, bet nedomā par to, kas notiks, ja viņi saslims, nokļūs slimnīcā, un kā pēc tam samaksās par sanatoriju, ārstēšanos, cīnoties ar kovida sekām. Domāju, ka daudzi atsakās no vakcīnas, jo ir pārlādēti ar stresa pilnu informāciju. Cilvēki ir iedzīti stūrī – katru rītu informācijas kanālos lasa un klausās, cik daudz ir saslimuši un nomiruši no koronavīrusa infekcijas. Cilvēks man stāsta: «Tu lasīji, cik daudz saslimušo, īpaši Rīgā un Daugavpilī? Viens inficētais braucis vilcienā no Tukuma uz Rīgu.» Es viņam uzdodu pretjautājumu:  «Vai tu paskatījies laika ziņas – šonakt būs salna vai ne?» Viņš saka: «Ai, to gan es neskatījos.» Ieminos, ka internetā izlasīju labu ēdiena recepti. «Kur tu to redzēji?» man jautā. «Turpat, kur tu lasīji šīs sliktās ziņas,» atsaku. Cilvēkam ir izveidojies ikdienas režīms – jāpaskatās internetā, cik šodien ir saslimuši, miruši no kovida. Vai tas ir jābāž mūsu galvās, vai tas cilvēkam kaut ko labu dod? Nē! Cilvēki ir apmaldījušies, klausoties un lasot nepareizos tekstus. Kad sāka izplatīties vīruss, parādījās anekdotes un karikatūras par vīrusu. Tās mani ļoti kaitināja, jo tas ir tas pats, kas rakstīt un runāt par sērijveida slepkavu, kurš lepojas ar to, ka viņa fotogrāfija ir žurnālos un avīzēs, jo savu mērķi ir sasniedzis – kļuvis populārs. Vīruss arī ir dzīva būtne un lepojas, ka par viņu runā un raksta. Vajadzētu mazāk runāt par kovidu un vairāk koncentrēties uz pozitīvām ziņām. Ir jādomā – es gribu būt vesela, es darīšu visu, lai būtu vesela. Es vakcinēšos, jo, ja saslimšu, slimības gaita būs vieglāka.

    Daudzi cienījama vecuma cilvēki nevis iet pie dabas, staigā svaigā gaisā, bet sēž pie datora. Es esmu pensionāre, un mani pārsteidz mana gadagājuma sievietes. Viņas stāsta – internetā lasījušas, ka ar īpašiem maģijas paņēmieniem var uzsūtīt slimības, un arī šo vīrusu var cilvēkam uzlikt. Un tad man saka: «Inga, paskaties, vai man arī nav uzlikts kovids.» Es atbildu noliedzoši: «Kas gan tev, sēžot pie datora, var uzlikt slimību?» Tad es cita starpā pajautāju: «Bet vai tu internetā noklausījies skaistu koncertu, noskatījies labu filmu?» Nē, tas nav interesanti. 

    Cilvēki, kas izslimojuši kovidu, man jautā recepti, kas varētu palīdzēt atjaunot spēkus. Es iesaku vairāk uzturēties svaigā gaisā, staigāt gar jūru, pastāvēt pie priedēm. Mirkli pastāvot pie koka vietā, kur ar skatienu var redzēt jūru, priede atbrīvo no bailēm, dod spēku, enerģiju, optimismu. Arī jūra palīdz atjaunot spēkus. Cilvēkā 80 procenti ir ūdens. Ejot gar jūru, vilnis, kas, tuvojoties gājējam, viņu sveicina, iešūpo arī tos 80 procentus ūdens ķermenī. Cilvēks saņem labestību no jūras un mājās atgriežas patīkami noguris, bet spēka pilns.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+