Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
6
-
0
-
0
-
3
-
0
-
Vēl ilgu laiku pēc tam, kad Matīsa cietumā intervēju kādu ieslodzīto, man galvā malās viņa izteiktā frāze: «Cilvēks ir tāds lops, kurš pierod pie visa.» Par laimi, šo atziņu neesmu mēģinājis praktizēt. Taču ir lietas, ko esmu mēģinājis nekritiski ieviest savā dzīvē. Un visas reizes, to darot, esmu kļūdījies.
Kad mana meita Nora bija pusotra gada veca, devos intervēt kādu psihoterapeitu. Mēs runājām par vīriešiem, kuri pēc dzemdībām jūtas atstumti un sievu aizmirsti. Protams, vīrietis visai labi (vismaz kādu laiku) spēj iztikt bez ikvakara sarunām ar sievu par jauniem aizkariem viesistabai vai stāstiem iz bērnu laukumiņa. Jo tāda bija sievas ikdiena, bet es, kā man pašam šķita, darīju baigi svarīgās lietas, tostarp tikos ar ārstiem un māksliniekiem.
Psihoterapeits sava darba kabineta vidū nolika trīs atzveltnes krēslus. Simboliski viens bija tēvs, otrs – māte, bet trešais – bērns. Jāatzīst, vizualizācija vīrietim palīdz uztvert lietas skaidrāk. «Kas notiek brīdī, kad ģimenē ienāk bērns?» viņš jautāja. Lūk, kas! Viņš pagrieza mātes krēslu pret bērna krēslu. Tēva krēsls palika skumjš un vientuļš. Es kā apstulbis stāvēju istabas vidū, apjaušot, ka krēsli ilustrē manu jauno ikdienu mājās. «Bet ko darīt?» es teju lūdzoši jautāju.
«Tēvam savu seksuālo interešu dēļ māte bērnam ir jāatņem,» viņš atbildēja.
Pēc iedvesmojošās sarunas ar psihoterapeitu jutu sevī spēku pieplūdumu. Beidzot biju pievīlējis pareizo atslēgu uz sievas klēpi. Turklāt priecājos, ka paveicies ar darbu, kurā pie reizes var atrisināt arī savu problēmu. Devos mājās, uzvaroši atrāvu nama durvis un gandrīz paklupu aiz meitas, kura rāpoja man pretī. «Zini, ko man šodien teica viens psihoterapeits?» sievai jautāju. «Es zinu, kas mums ir jādara, lai bērns naktī gulētu.» Viņas mātišķā seja apmācās. Sajūta bija tāda, it kā es ķīmijas profesoram mēģinātu stāstīt par viņam tik pašsaprotamo savienošanos reakciju.
Kad pateicu, ka mums jau šovakar pat ir jāliekas gultā un jānododas gultas priekiem katru turpmāko nakti, manā virzienā teju lidoja ūdens glāze. «Vai tas psihoterapeits kādreiz ir bijis māte?» viņa man jautāja, un es pavisam droši varēju atbildēt, ka nav vis. Lieki piebilst, ka nekas no tā, ko uzskatīju par risinājumu, nerealizējās. Mēs pamatīgi sastrīdējāmies, un es pirmo reizi dzīvē sapratu, ka dažkārt attiecībās svarīgāk ir rīkoties, nevis paskaidrot, ko grasies darīt.
Drīz vien es arī noskaidroju, kā pareizi ir jāstrīdas. Pēc sarunas ar vācu attiecību mediatoru Aloizu Leiendekeru man kļuva skaidrākas vairākas lietas. Piemēram, strīdēties vajag, un tas ir normāli. Tikai cilvēki neprot strīdēties, jo strīds pāraug savstarpējos apvainojumos. Drīkst arī nesarunāties, bet svarīgi ir izlīgt ar vīna pudeles starpniecību.
Vismaz reizi nedēļā nepieciešams apsēsties ar sievu dīvānā, kad bērni jau aizgājuši gulēt, lai pie glāzes sarkanvīna izrunātu lietas.
Izejot no nama, ko Leiendekers Jūrmalā īrēja savas rezidentūras laikā, aizsmēķēju cigareti un sajutu milzu atvieglojumu. Beidzot spēšu nogludināt spriedzi, ko radījis aritmiskais sekss ar sievu. Manā diktofonā bija pusotras stundas ilga lekcija ar pamācībām, kā efektīvi ķīvēties un neķīvēties.
Kad pārrakstīju sarunu, sievai teicu: «Beidzot viss būs labi. Es zinu, kas mums ir jādara, lai mazinātu ikdienas strīdus. Mums vienu vakaru nedēļā vajag apsēsties pie glāzes vīna un izrunāt to, kas sakrājies, jo ikdienas skrējienā un mirkļos pirms miega es vairs nespēju koncentrēties.»
Uz šo aicinājumu sieva atbildēja īsi: «Es vīnu nedzeršu. Es baroju bērnu.» Teicu, ka vīns jau nav nekas obligāts, bet viņa atteica, ka vakaros ir nogurusi, turklāt viņai jābūt līdzās bērnam – ja meita uz mirkli pamodīsies un mammas nebūs blakus, viņa visdrīzāk ilgi raudās. Te nu es ieteicos, ka psihoterapeits reiz jau deva draudzīgu padomu, un, ja to būtu likuši lietā, nebūtu šitā jāčakarējas. Vārds pa vārdam, un turpmāko dienas daļu mēs nesarunājāmies.
Pagāja divi gadi. Es biju kļuvis prātīgāks. Vairs nenesu mājās katru cita cilvēka ieteikumu. Ja turpmāk ikdienā man trūka asuma, labāk pārskrēju pie sarkanās gaismas. Ar to adrenalīna pietika. Līdz pavisam nesen ciemojos pie kādas jaunas ģimenes, kas sabiedrībā iemantojusi popularitāti ar savu minimālisma dzīvesstilu.
Mūsu sarunas galvenais temats bija – atbrīvošanās no visa liekā mājoklī. Kamēr klausījos, kā viņi no sava lielā Rīgas dzīvokļa pārvācās uz Cēsīm un nepaņēma līdzi ne lielo ēdamgaldu, ne divus klubkrēslus un lērumu vāžu un svečturu, arvien skaidrāk sapratu, kāpēc manai sievai ikdienā hroniski trūkst laika un kāpēc ik vakaru, pārnākot no darba, jāuzmanās, lai koridorā neuzkāptu uz kaut kāda Kinder Surprise ķiņķēziņa. Mūsu meitai ir pārāk daudz mantu, un no tām ir jātiek vaļā.
Saplēstās mantas jāizmet, bet tās, ar kurām viņa nespēlējas, jāatdod labdarībai.
Tās pašas dienas vakarā sieva gāja satikties ar draudzenēm, bet es paliku viens ar meitu. No virtuves atnesu kartona kasti un teicu, ka tagad mēs kastē saliksim visu, kas viņai vairs nav vajadzīgs. Izrādījās, ka viņai vispār neko nevajag. Bez jebkādas žēlastības viņa kastē ielādēja zaķi (manu bērnības mīksto rotaļlietu), ķiņķēziņus no interaktīvajām olām, kuras pirms nedēļas par 18 eiro viņai nopirku, leļļu mājas mēbeles un cūciņu Pepu, ko savulaik dāvināju viņai uz Ziemassvētkiem. Riju rūgtuma kamolus un pie sevis domāju – ja jau bērns tā grib, tad pie velna manu sentimentu un iztērēto naudu!
Nākamā rītā pēc pamošanās sievu nostādīju fakta priekšā – sestdienu mēs pavadīsim, atbrīvojot māju no visa liekā. «Nora jau to izdarīja vakar,» es vēl piebildu. Pēc mirkļa sieva ar kasti ienāca virtuvē, kur es no atvilktnēm gāzu miskastē aplauztas skrūves, vienreizlietojamos ēdamrīkus un medikamentus ar vecu lietošanas termiņu.
«Tu esi jucis?» sieva noprasīja, rādot uz kastes saturu.
«Kāpēc gan? Viņa pati to visu vakar salika kastē un teica, ka tas vairs neesot vajadzīgs.» Sieva izvilka no kastes kādu priekšmetu: «Šo gultiņu leļļu mājai es meklēju vairākus mēnešus. Un tu to gribi izmest?» Kratot gultiņu manā acu priekšā, sieva jautāja. «Nu, ne jau es. Nora,» es atšaudījos. Sieva pastāvēja uz to, ka meita nesaprot, ka izmestais vairs nekad netiks atgūts. Es brīdi pretojos, bet tad sapratu, ka esmu galīgs idiots, tāpēc drošības labad vairs nevēru vaļā muti.
It kā jau neesmu viens no tiem, kas Valentīndienā šturmē Dona koncertu, arī par Karīnas Račko Saplēstajām mežģīnēm nefanoju un rudenī uz lapkriti Siguldā nedzenos. Arī Noras DeGold templim savas vecmātes dārglietas neesmu atdāvinājis. Man it kā nepiemīt meinstrīmam raksturīga rīcība. Ar reklāmu mani nopirkt ir grūti (vismaz es tā domāju).
Taču kaut kas manī nostrādā, un dažreiz, meklējot atbildi, ļoti pieķeros citu cilvēku viedokļiem. Laikam jau vispareizāk būtu kritiski aprunāties ar sevi pašu. Un galvenais – nedrīkst piemirst, ka sievietēm piemīt viedums. Viņas bieži vien labāk jūt. Galu galā, dzīve nav nekāda pavārgrāmata, kurā sanāk uzcept kūku, ievērojot recepti. Dzīvē ir jāimprovizē.
