Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēdējos dzīves gados rakstnieku mocīja veselības problēmas, un viņš vairs neizgāja sabiedrībā.
Arī 2019. gadā, kad viņam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, Kolbergs svinīgajā pasākumā neparādījās. Pirms četriem gadiem iznāca viņa pēdējā – 21. – grāmata Bise un kapakmens.
Tajā iekļauti Kolberga rakstītie medību stāsti. Slimības dēļ grāmata šoreiz tapa radošā tandēmā ar viņa dzīvesbiedri Aīdu.
Kolbergs piedzima Rīgā, mācījās Maskavas Poligrāfijas institūtā. Pēc tam strādāja Rīgas vagonu rūpnīcā un citās fabrikās. Publicēties sāka 60. gadu vidū, un 70. gados Kolbergs jau bija viens no populārākajiem kriminālromānu rakstniekiem. Viņa darbi ir tulkoti 16 valodās. Viņš nekautrējās intervijās pieminēt to, ka agrā jaunībā pats kādu laiku bijis aiz restēm, un šī personīgā pieredze viņam labāk ļāvusi apgūt šo žanru literatūrā. «Rakstniekam ir jābūt advokātam,» tāds pret savu grāmatu varoņiem bija Kolbergs.
Pēc viņa grāmatu motīviem un scenārijiem uzņemtas vairākas kinofilmas – Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, Par mīlestību pašreiz nerunāsim, Rīgas sargi un citas.
Patlaban pēc viņa romāna motīviem top daudzsēriju filma Meklējiet sievieti. 2012. gadā Kolbergs saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.
Atmodas gados Kolbergs bija atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmais priekšsēdētājs un atjaunotā žurnāla Atpūta galvenais redaktoru. Sarakstījis arī vairākus ceļvežus par Rīgu. Rakstnieks bija azartisks cilvēks – savulaik dibinājis Zolītes spēlmaņu federācijas un organizējis šīs spēles čempionātu.
Pēdējos gados viņš kopā ar sievu Aīdu vadīja rāmas dienas abu mājās Pumpuros. «Cik esmu līdzsvarots, tik Aīda – aktīva,» pirms vairākiem gadiem par savu sievu PDz stāstīja Kolbergs. Savulaik abi kopā pat esot gājuši medībās, bet pirms vairākiem gadiem sāpošo kāju dēļ Kolbergam no šī hobija vajadzēja atteikties. Rakstnieks neslēpa, ka viņam atklāta Parkinsona slimība, un mācījās ar to sadzīvot.
Pirms deviņiem gadiem intervijā PDz rakstnieks sacīja: «Visvairāk nepatikšanu ar savu nāvi sagādāšu tiem, kas paliks aiz manis – bērniem, bērnu bērniem. Jānokārto tik daudz lietu. Neapmaksāti rēķini, un tie visi mani nervozē. (..) Un es ceru, ka nāve man būs pārsteigums. Tā ir vislabākā nāve.»
