Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«18. novembri gribu svinēt kopā ar manām latviešu draudzenēm mūsu tagadējās mājās – mazajā, zaļajā un skaistajā Siguldā,» sarunā ar PDz saka Irina. Viņa ir lielpilsētas meitene. Līdz kara sākumam dzīvoja Harkivā, kurā mitinājās divi miljoni cilvēki. Tur jaunā sieviete strādāja labi atalgotu darbu bankā un kopā ar ģimeni dzīvoja skaistā privātmājā, dārzā audzēja angļu rozes un peonijas. Martā virs Harkivas debesīm lidoja reaktīvās lidmašīnas, bombardēja pilsētu. Lai glābtu savu dzīvību, Irina ar māti Marinu un meitu Mariju nolēma bēgt. Ukrainā palika Irinas vīrs, tēvs un divi suņi.
Kad marta beigās sieviešu trijotne atbrauca uz Latviju, viņām nebija nekā. «Par laimi, mūs sagaidīja brīnišķīgi un draudzīgi cilvēki, kas palīdzēja it visā,» stāsta ukrainiete.
Mīlestība un cieņa pret latviešiem viņu mudināja apgūt latviešu valodu pēc iespējas ātrāk. «To iemācījos pašmācības ceļā, apmeklēju arī kursus.
Vakaros ģimenē mēģinājām runāt latviski. Meitiņai priekšā lasīju pasakas.
Viņa, starp citu, tagad latviski runā pat labāk nekā es,» priecājas Irina. Valsts valodu apguvusi arī viņas mamma. Viņa trīs reizes nedēļā strādā par auklīti, bet meita mācās Siguldas pilsētas vidusskolā.
«Mēs dzīvojam Siguldā, tāpēc uz darbu katru dienu braucu ar vilcienu – pusotru stundu turp un atpakaļ. Šo laiku izmantoju, lai mācītos valodu,»
atklāj viņa. Nu jau Irinai kabatā ir sertifikāts par labi noliktu Valsts eksāmenu latviešu valodā.
Sākumā Irina cerēja atrast darbu kādā no Latvijas bankām. «Taču pārrunās man teica: «Tu esi lieliska. Mēs gribētu tevi pieņemt, bet nevaram, jo konkursa nosacījumi ir tādi, kādi ir.» Irina piebilst, ka Latvijas banku sistēma ir atšķirīga no Ukrainas, un viena no prasībām bija perfekta latviešu valoda.
Rudenī viņa sāka strādāt kafejnīcā Borščs. Rīgā tai ir divas filiāles – viena centrā, otra Āgenskalna tirgū. «Strādāju abās. Esmu zāles saimniece, satieku klientus, pieņemu pasūtījumu un rūpējos par to, lai visi ir apmierināti,» teic Irina. Kafejnīcā tiek gatavoti īsti ukraiņu ēdieni, par kuriem smaidīgā ukrainiete var runāt stundām ilgi. «Jūtu, ka esmu savā īstajā vietā!» teic viņa.
Sieviete regulāri uztur kontaktus ar ģimeni Ukrainā:
«Esmu nopirkusi Rīgas Melno balzamu un gribu to nosūtīt savējiem uz Ziemassvētkiem,
lai viņi varētu kaut mazliet atbrīvoties no stresa. Harkivā daudzās mājās nav elektrības, ūdens un centrālās apkures. Apstākļi ir briesmīgi. Ko darīsim turpmāk, izlemsim, kad beigsies karš. Mamma un meita ļoti grib atgriezties Ukrainā. Bet mūsu māja ir ļoti cietusi, tai trāpīja lādiņš. Ir izsisti logi, nav ūdens un elektrības. Lai māju atjaunotu, būs nepieciešami lieli finansiālie līdzekļi,» nopūšas Irina.
Citu talantīgu Ukrainas sieviešu stāstus par dzīvi Latvijā lasiet žurnālā «Privātā Dzīve!»
