Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ilonai izkļūt no drūmiem brīžiem palīdzējusi nemitīga darbošanās.
«Lielās lietas vajag sadalīt mazākās. Galvenais ir vispār mēģināt. Man nepatīk ziema un aukstums, taču tik un tā piespiežu sevi iziet svaigā gaisā. Kārtīgi satuntuļojos, bet nesēžu visu laiku mājās. Vēl viena lieta, ko mēģinu praktizēt, ja kaut kas uzreiz neizdodas vai noiet šķērsām – nešaustīt par to sevi tik ļoti.
Man ir tendence uz perfekcionismu, pārmetu sev un pārdzīvoju. Šādos brīžos mēģinu apstāties un nedarīt sev pāri – nelamāt sevi, ja kaut ko nespēju izdarīt. Mēģinu būt sev vairāk draugs, ne ienaidnieks. Uzslavēt sevi par katru mazumiņu, ko izdodas paveikt,» stāsta Ilona.
Tieši mazu lietu regulāra paveikšana viņai kovida slimošanas laikā palīdzējusi neieslīgt grūtsirdībā, kad ar vīru un dēlu uz divām nedēļām bija ieslodzīta dzīvokļa četrās sienās.
«Es pat gribēdama nevaru visu dienu gulēt gultā un skatīties griestos, jo man ir jāpabaro Ūdris, jāparūpējas par Bārtu,» atklāj Ilona. Viņa neslēpj, ka viena ar visu nespētu tikt galā.
«Man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas ir apkārt. Es vienkārši satieku īstos cilvēkus īstajā brīdī. Tāds ir gan Ūdrīša asistents Vladimirs, kas nu jau kļuvis par mūsu ģimenes locekli, gan Bārta auklīte Gunta, kas dzīvo tepat mūsu mājās,» uzsver Ilona.
Vairāk lasi jaunākajā Privātās Dzīves numurā!
