Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Domas raisās, rakstot ar roku
«Lai šajā laikā nesajuktu prātā, ir kaut kas jādara,» teic savulaik populāro televīzijas šovu Fabrika, Talantu fabrika un Fabrikas muzikālais teātris režisors, nu arī grāmatas Raganu festivāls autors Māris Ozoliņš. Jau drīz viņš lasītājiem nodos savu pandēmijas laikā tapušo stāstu ar asiem un dramatiskiem sižeta pavērsieniem, kas balstīti uz patiesiem notikumiem, bagātināti ar autora piedzīvojumiem un vērojumiem un papildināti arī krietnu devu izdomas.
«Biju plānojis, ka grāmata pie lasītājiem nonāks janvāra pirmajās nedēļās, taču Covid-19 dēļ viss kavējās,» stāsta Māris. Grāmatu ar draugu atbalstu viņš apņēmies izdot pats. «Sasaistīšanās ar kādu Latvijas izdevniecību nereti nozīmē grāmatas sadārdzinājumu,» skaidro režisors.
Izveido īpašu kodu sistēmu
Doma par grāmatas rakstīšanu viņam bijusi jau sen, taču bijusi kāda lieta, kas atturējusi. «Es visu rakstu ar roku. Nav tā, ka nemācētu apieties ar datoru, bet, apsēžoties pie tā, man nedomājas. Tikai brīdī, kad paņemu rokās pildspalvu un atveru sev priekšā visparastāko rūtiņu kladi, domas sāk raisīties,» atzīstas Māris.
«Kad uzzināju, ka arī pasaulslavenais režisors Kventins Tarantīno savus scenārijus raksta ar roku, tas mani spārnoja. Nopirku biezu kladi, kurai vēlāk pievienojās vēl divas. Rakstīt ar roku ir forši, bet es pacēlu latiņu vēl augstāk un sākumā rakstīju ar spalvu un tinti. Tā ir neizmērojama bauda,» teic viņš.
Mārim jau kopš skolas laikiem ir kaligrāfisks rokraksts. «Kamēr citiem nesalasāmā rokraksta dēļ skolotāja sita ar lineālu pa pirkstiem, es šajā ziņā biju teicamnieks,» lepojas režisors. Taču šāda rakstīšana palēnināja grāmatas tapšanu, un Māris tintes spalvu tomēr nomainīja pret lodīšu pildspalvu. «Grāmatu sāku rakstīt pandēmijas pirmā viļņa laikā – martā. Stāstu biju iepriekš nosapņojis.
Daļa no grāmatā izlasāmā balstās arī uz vēsturiskiem notikumiem, kas saistīti ar lielāko traģēdiju rokmūzikas festivālu vēsturē,» atklāj Māris.
Viņa stāsts aizvijas līdz 20 gadu seniem notikumiem – 2000. gada 30. jūniju, kad Roskildes rokfestivālā uz skatuves kāpa grupa Pearl Jam, un 50 000 cilvēku lielajā pūlī gāja bojā deviņi cilvēki, vēl 43 tika savainoti. Visi bojāgājušie bija gados jauni vīrieši, kuri atradās netālu no skatuves. Tiesu medicīniskā ekspertīze liecināja, ka viņi sabradāti līdz nāvei. «Grāmatu uzrakstīju nepilnu divu mēnešu laikā. Rakstīšanai ar roku līdzi nāca nelielas problēmas, kas saistītas ar grāmatā veiktajiem labojumiem. Izveidoju īpašu kodu sistēmu ar bultiņām un cipariem, lai iestarpinātu tekstā papildinājumus.»
Vaicāts par grāmatas nosaukumu Raganu festivāls, režisors saka: «Varbūt tas nebūs mūsdienīgi teikts, bet ar raganām daudzās leģendās un teikās tiek saistītas tieši sievietes. Arī šajā stāstā vairākas daiļā dzimuma būtnes spēlē nozīmīgu lomu. Tas gan nenozīmē, ka man kaut kas būtu pret sievietēm. Nē! Iespējams, nākamajā stāstā sliktās lomas uzticēšu vīriešiem,» smejot sola viņš.
Gatavs autogrāfam ar disonanci
Ar literatūru Ozoliņš ir uz tu. «Man ir vairāki dzejoļi, un daudzi pārtapuši populārās dziesmās. Tos savulaik izpildījuši gan fabrikanti, gan dziedātāja Olga Rajecka. Viena otra mana dziesma joprojām tiek spēlēta teju katrās kāzās,» stāsta autors tādiem ballīšu hitiem kā Tu mana maziņā, patiešām neziņā, Es mīlu tevi, tu mani nē, Tu jau zini, kāds ir tas vējš.
«Arī šo grāmatu caurvij mūzika.
Biju iecerējis publiskos lasījumus ar kāda populāra aktiera piedalīšanos un ģitāras spēlēšanu, bet nu tas atkrīt. Šis ir traks laiks.
Pārdzīvoju, jo esmu absolūts dzīvās komunikācijas cilvēks. Man patīk sarunāties ar otru pastrīdoties, jokojot un smejoties. Neviena Zoom saruna to nevar aizstāt. Man jau pietika ar Ziemassvētkiem, kad ar bērniem sazinājāmies attālināti. Tas bija traģiski. Labi, ka mani mājās glābj sieva, suns un kaķis,» neslēpj Māris.
Viņam jau esot padomā sižets nākamajai grāmatai. «Pirmā grāmata nav bieza. Gribējās tai ātrāk pavilkt apakšā svītru un apskatīties, kā šis kuģītis peld. Grāmatu varēs pasūtīt internetā, arī ar autora autogrāfu. Man ir pietiekami garas rokas, un autogrāfu varēšu grāmatā ierakstīt, ieturot vajadzīgo distanci,» tā Māris.
